Šis savienojums ir patiesi unikāls, turklāt, pasaules mērogā. Savienojumam ir koniska uzbūve, pie tam “sedli” jeb “vaigi” ir leņķiski orientēti divās plaknēs, līdz ar to savienojumam piemīt gan pašaizveroša funkcija baļķiem iežūstot, gan spēja pretoties un novērst baļķu griešanos ap savu asi, tiesa tandēmā ar centrālo tapu. Baļķi ir ne tikai pārliecinoši, bet arī ļoti eleganti “apsedloti”, un nekas gudrāks priekš guļbūvēm pagaidām vēl nav izdomāts. Ar garantiju un pilnīgi droši.
Vispār jau guļbūves izveide ar norvēģu tipa stūru savienojumiem ir gigantiski darbietilpīgs pasākums. Un uzreiz der iestarpināt to, ka lai arī šo savienojumu galējais variants tik tiešām ir izveidots Norvēģijā, ap 1860. gadu Lom ciematā, tomēr šim tik līdzīgā savienojuma “Dalaknut” izcelsme ir Dalarnā Zviedrijā, un liecības par līdzīgiem, taču vienkāršākas konstrukcijas savienojumiem, nāk arī no Rokua ciemata Somijā, un ne jau tikai. Tādēļ, šos guļbūvju stūrus jeb baļķu savienojumu konstrukcijas, vēsturiski korektāk būtu dēvēt par “skandināvu”, nepiedēvējot autortiesības kādai no reģiona tautām. Foto: 1613. gada guļbūve. Lom, Norvēģija.
Labi, bet veltīsim uzmanību daudz svarīgākam faktam. Proti, vērsīsim cieņu pret senajiem meistariem, kuri cauri gadsimtiem ir spējuši gan izveidot, gan soli pa solim uzlabot šo stūru savienojumu uzbūvi, un pat zināšanas netika palaiduši vējā. Jā, ziemeļu skarbais klimats* ir reāli piespiedis Skandināvijas iedzīvotājus palauzīt galvu, lai izdomātu kā baļķu ēkā sasniegt maksimāli iespējamo komfortu, kā panākt to, lai tik bieži nebūtu jābāž vilna pakšos, kā ierobežot baļķu grozīšanos, nodrošināt ēkas sēšanos, kā nodot mācekļiem zināšanas, kā optimizēt savienojumu izveides secību, utt. Un tas viss, tik iešām, bija izdevies. Turklāt izcili, skandināvu stūru savienojuma risinājums ir absolūti lakonisks, un tikai pilnīgam nezinātājam tas var šķist vienkāršs. Lūk, pakšu fotoattēls no mūsu Zviedrijas pārstāvja demo mājas, izstāžu ciematā Norsborgā pie Stokholmas.
Taču tas viss tā strādās tikai pie izcilas precizitātes gan savienojuma “vaigu”, gan centrālās tapas izveidē, pie dažādo meistaru daudzmaz vienāda rokraksta, pie sabalansēta gropējumu dziļuma, pie puslīdz vienāda baļķu mitruma. Un, ja nebūs kļūdu, ja nebūs steigas un, ja to visu vismaz kādam no meistariem, vai meistaru vadības interesēs nokontrolēt. Un, protams, jo blīvāki būs savienojumi pēc baļķu galējās izžūšanas un guļbūves nosēšanās, jo mazāk laika apstākļi un nokrišņi spēs guļbūvi maitāt, jo grūtāk būs baļķiem iesākt griezties, pat greizšķiedrainiem baļķiem. Tikai un vienīgi vaļīgi savienojumi ļauj baļķu griezes momentam šādi izpausties.
* – Starp citu, Sibīrijā ir vēl skarbāks klimats, tur ir pieejami arī lieliskas kvalitātes koki, un tur ļoti ciena un atzīst guļbūves. Tomēr laikam ar to vien nepietiek. Turienes ļaudīm, stūru savienojumus pat ne drusciņ nav izdevies uzlabot, tie pat mūsdienās ir tieši tikpat primitīvi cik pašā sākumā. Jo savienojumu jau praktiski nav, tiek veikta tikai iepriekšējā baļķa apaļuma kopēšana – kārtējais baļķis, kārtējais tukšais (bez centrālās tapas) pusloks. Ko tur lauzīt galvu, ko tur izgudrot? Tas taču ir tik vienkārši – sabāzt sūnas, daudz sūnas, visur tur, kur vējš pūš cauri. Vietējo meistaru šaušalīgā “daiļrade” aplūkojama kolāžā, bez komentāriem.
Taisnība, bet atgriežamies pie raksta sākumfrāzes: guļbūves izveide ar norvēģu tipa stūru savienojumu ir gigantiski darbietilpīgs pasākums, jo šādas ēkas izveides procesā ir ārkārtīgi daudz darba, ārkārtīgi daudz cilvēkstundu. Diemžēl, vairumā gadījumu ne pārāk labi apmaksātu, ja runa iet par patreizējo situāciju roku darbā, un par amatniecību kopumā. Un vispār, vai nav traki, ka daudziem pat mūsdienās gandrīz visas apstrādes operācijas jāveic ar primitīviem rokas vai mehanizētiem rokas instrumentiem? Ļoti vienkāršiem un ļoti neprecīziem instrumentiem. Skumjās ainas ilustrāciju, skatīt zemāk.
Skaidrs, ka šiem stūru savienojumiem ir ļoti sarežģīta koniska uzbūve, ļoti daudz ģeometrisko formu un elementu. Jā, un tieši tāpēc gandrīz visiem šķiet, ka uzdevums panākt šādu stūra savienojumu un guļbūvju ražošanas procesa pilnu mehanizāciju ir ārkārtīgi grandiozs, pārāk neiespējams, pārāk komplicēts. Smagi paliek vien iedomājoties, kur nu vēl saņemties, lai uzsāktu tik radošu varoņdarbu, radošu šīs sāgas turpinājumu. Un kur lai ņem tik milzīgu finansējumu, un cik radošo pūliņu tas prasīs, cik laika, pēc cik gadiem tas viss vispār atmaksāsies? Vai šie pūliņi jelkad atmaksāsies?
Sedli, augšējie un apakšējie “vaigi”, sēšanās slīpumi, tapa, grope, sēšanās atstarpes un citi stūru savienojumu veidojošie elementi pamatīgi apgrūtina tāda darbagalda vai iekārtu kompleksa izveidi, kas spētu tik sarežģītas konstrukcijas nevainojami un precīzi izveidot. Nemaz nerunāsim par tehniskajiem un mehāniskajiem izaicinājumiem, lai nodrošinātu šādas iekārtas universalitāti. Un kā vēl koordinēt šo iekārtu vadību? Vēl jo vairāk, iekārtu darbība taču jāsasaista ar ēku projektēšanas programmu, kura arī būs jāveido no nulles. Un vēl, šāda ražošanas procesa programmēšana taču noteikti kļūs n-tās reizes komplicētāka, jo īpaši tāpēc, ka šāds industriālais produkts taču būs jāveido saskaņā ar visām roku darba tradīcijām un uzbūves principiem, ar šādiem bezkompromisa uzstādījumiem. Tā lai guļbūves uzbūve, dažādie stūra savienojumu tipi un citi konstrukcijas elementi, un galvenais to izskats, neatšķirtos no roku darba.
Un šādā jeb EKO NAMS gadījumā, runa tomēr iet par daudz un dažādiem baļķu augstumiem, unikālām detaļām, dažādām savienojumu (augša/apakša) proporciju kombinācijām, dažādiem savienojumu tipiem, profilu pārejām, u.c. Foto no pirmās izstāžu mājiņas “Stabbur”, tālajā 2003. gadā., kā arī mūsu sadarbības partnera (proti, vienkārša pārdevēja) liekulīgās reklāmas kopija.
Bet, ak vai, kāds gan visiem atvieglojums. Izrādās, ka pagaidām vēl var tāpat vien bakstīties, pagaidām var turpināt muļļāšanos ar rokām. Pagaidām pilnīgi visi – pasūtītāji, pārdevēji, būvinspekcijas, un pat konkurenti, liek mieru. Tad kāpēc gan ne? Un galvenais, pasūtītāji taču pat nezin par viņiem jau sen pieejamām, lieliskām produkta alternatīvām. Tāpat ir skaidrs, ka kvalitātes problēmas varēs aizmiglot ar tukšiem sentimentiem, varēs ieaijāt pasūtītājus ar pasakām par roku darba auru, par īpašajiem kokiem, par savu meistarību, varēs plātīties ar uzņēmuma godalgām, uzcelto māju apjomiem, šī skaita pieaugumu un daudzām citām blēņām.
Starp citu, ja tomēr negribās uz visiem laikiem pazaudēt šo šķietamo mieru, tad visiem roku darba meistaru un kolektīvu uzraugiem (kontrolētājiem) būtu jāsāk rūpēties par stūra savienojumu izveides pareizību, būtu jāpiespiež šī aroda darbiniekus pareizi un akurāti pabeigt ik detaļu, būtu jāpieprasa izpildīt visas izvirzītās prasības, būtu jānokontrolē ikvienu smalkāko niansi un kustību. Ne jau tikai ārēji, arī iekšēji savienojumiem jābūt skaistiem. Tādiem, lai gan strādniekam pašam, gan pasūtītājam būtu prieks uz tiem noraudzīties. Tāpēc lūdzam, vai drīzāk lūdzat, viņus visus pievērst uzmanību sekojošiem savienojumu izveides principiem. Minēsim tikai dažus:
- ir ļoti precīzi jāpielāgo savienojuma “sedlu” savstarpējā kontakta līnijas. Un tāpēc, lai nodrošinātu maksimālu savienojumu kvalitāti, tās ir atkārtoti, cik reizes vien nepieciešams (99% gadījumu pietiek ar divām reizēm) jāpiedzen. Lūdzu, dariet to tikai ar cirvi. Pie tam, vienādi visiem savienojumiem – ne par vaļīgu, ne par ciešu;
- vienmēr jāatceras atstāt pareizas jeb vienādas sēšanās atstarpes starp savienojuma tapu un gropi, pie tam, precīzi piekoriģējot un saskaņojot ar starpbaļķu gropējuma jeb t.s. “kaķējuma” sēžas dziļumu;
- nedrīkst aizmirst iegriezt arī atbilstoša lenķa un dziļuma maliņas savienojuma augšdaļā, tā nodrošinot netraucētu savienojumu sasēšanos. Visiem savienojumiem obligāti ir jābūt aizvērtiem ar šīm koniskajām maliņām, un šis darbs noteikti ir jāveic ar pusapaļas formas kaltiem;
- jācenšās respektēt loģiskos savienojuma uzbūves krustpunktus. Lai cik tas arī nebūtu sarežģīti, tomēr jātiecās panākt to, lai ikkatrā savienojuma stūrī, šīs četru “vaigu” kontaktlīnijas satiktos. Tas ir, tās visas sāktos vai beigtos vienā punktā.
Nevis tā kā šajās roku darba brāķu bildēs, t.i., baļķu veidojumos, kuri maksimāli diskreditē amatniecību:
Lūk skats no apakšas:
- jācenšās saglabāt ne tikai puslīdz vienādi vaigu gabarīti, bet arī pareizs to ievirzes un sagāzes leņkis. Tas palīdzēs cīnīties pret baļķu griešanos. Protams, ja Jūs vēlaties tos savaldīt… Tieši par godu šim mērķim, sedlu savienojuma konstrukcija ir sirmā senatnē būtiski uzlabota. Salīdzinot ar kanādiešu stūra savienojuma “sedliem”, norvēģu baļķu savienojumi jau sirmā senatnē tika uzlaboti ar “vaigiem”, un tiem ir lenķisks izvietojums divās plaknēs, un divos virzienos;
- nedrīkst veidot neproporcionāli augstus un zemus baļķu savienojumus, citādi tas ne tikai draud ievest citus meistarus (plus viņu kontrolētājus) strupceļā, bet turpmāko savienojumu izveide var kļūt praktiski neiespējama, un savienojumi tiks ārkārtīgi sakropļoti. Tātad – lēnāk brauksi, tālāk tiksi, vai – septiņreiz nomēri un tad griez;
- arī gropējuma platumu, starp baļķiem, nedrīkst veidot ne pārāk platu, ne pārāk šauru! Tā saukto “kaķējuma” gropju smalkās formas un līkās līnijas ir jāveido ar slīmestu. Lūdzu aizmirstiet par saviem ķēdes zāģiem, lūdzu nolieciet tos malā.
Ne jau tikai ārēji, arī iekšēji stūru savienojumiem jābūt skaistiem. Tādiem, lai gan amatniekam pašam, gan pasūtītājam būtu prieks uz tiem noraudzīties.
Starp citu, stūra savienojumu “vaigus” nebūtu prātīgi slīpēt ar leņķa slīpmašīnu jeb tā saukto “fleksi”, ar tik vulgāru paņēmienu. Jo, tieši iegriežot “vaigus” ar cirvi, koksnes mikrostruktūra tiks visvairāk aizslēgta, piespiesta un piegludināta. Tā mitrumam būs daudz grūtāk bojāt koksnes virskārtu un netīrumi vairs nespēs tik viegli iekļūt griezumu virsmās, bet arī izskats būs tīrāks, cienījamāks, un ar cirvja griezienu atstātām – dekoratīvām pēdām. Savukārt “fleksis”, ar savu milzīgā ātrumā rotējošo smilšpapīru, koksnes struktūru vienkārši maksimāli atvērs.
Iedomājieties, pavisam nesen, tikai 20 gadus atpakaļ, mēs pirms pakošanas vēl varējām atļauties savas, toreiz ar rokām gatavotās, brusas ēvelēt ar rokas ēvelēm, un jumta nesošos baļķus slīmestot. Tieši šo dabīgo, loģisko un estētisko apsvērumu dēļ, jeb pilnīgi pretēji tam, kā to pieņemts darīt tagad, – ar elektriskajām ēvelēm un flekšiem. Un, lai nevairotu tamlīdzīgu bilžu kolekcijas…
Jā, viegli jau itkā dāļāt šos, patiesībā vērtīgos, ieteikumus un padomus, bet nebūt ne tik viegli ir to visu praktiski ievērot un paveikt. Vismaz ne jau ar mūsdienu attieksmi vai mūsdienu amatniecības palīdzību. Un iespējams, ka pat pie ļoti labvēlīgiem darba apstākļiem, tik perfekts tas roku darba rezultāts nemaz nesanāks.
Bez tam, darbs arī neies tik ātri, kā tika cerēts, un izveidot kvalitatīvu guļbūvi nemaz nebūs tik lēti, kā tas sākotnēji tika cerēts. Turklāt, nav jau jēga pārspīlēt vai pārāk aizrauties ar kvalitāti, jo mērenību sniedz izpratne, ka ideāla tā nebūs nekad, lai cik precīzi, un lai kā arī amatnieks censtīsies piedzīt visus šos stūrus un baļķu savienojumus. Loģiski, ka koks taču pēc tam vēl iežūst un ieplaisā, ka koks pagrozās, ka tā savienojumi pašķobās.
Jā, visai skeptiskas pārdomas, jo vienīgais kam jātop skaidram ir tas, ka lai radītu glītu un harmonisku roku darba guļbūvi, visiem meistariem darbi ir jāveic augstākā mērā akurāti, nesteidzīgi un pacietīgi, kā arī pārdomāti piemeklējot un zinoši izvērtējot baļķus, proti, jau iepriekš paredzot baļķu uzvedību. Vienkārši amatniekiem jāiemācās žonglēt uz visu šo faktu un situācijas izpratnes, uz saprātīguma šaurās robežas. Bet diemžēl, tas nemaz nav tik vienkārši, turklāt tas ir arī ļoti subjektīvi un atšķirīgi. Un, lai cik arī augstas kvalifikācijas vai atbildīgs būs kāds no uzņēmuma meistariem, ir svarīgi, lai tikpat atbildīgi un saprātīgi būtu pārējie uzņēmuma darbinieki.
Lūk šādas “meistaru” sacīkstes tiek organizētas Igaunijā. Kurš pirmais uztaisīs norvēģu stūra savienojumu? Bez komentāriem.
Bet, vai tiešām mūsdienās, tik saliedēts meistaru kolektīvs un tik nesteidzīga darba idille, vispār ir iespējama? Diemžēl mūsdienu skarbā realitāte ir tāda, ka cilvēki spiesti strādāt ne jau prieka pēc, bet pārsvarā iztikas dēļ. Arī Austrumeiropas guļbūvju meistari nav nekāds izņēmums, arī tiem savā darbā sanāk steigties, tā nogalinot jelkādas darbaprieka paliekas. Dienu no dienas tiem jānocīnās ar šiem baļķiem, “asiņainiem nagiem”, rēķinot katru nopelnīto centu. Traki. Un lūk vēl šādi, uz pārdomām uzvedinoši, jautājumi: Cik no šiem darbiniekiem vispār ir meistari, īsti meistari? Cik darba vai mūža gadi paiet līdz kļūst par meistaru? Cik meistaru kandidāti atbirst, cik pretendenti vēl tikai trennējās, cik izklaidējas, un cik no tiem pat nezin, ko dzīvē vēlās sasniegt? Vai tas viss (runas par un ap meistarību) nav ārkārtīgi individuāli – vecums, temperaments, raksturs, audzināšana, gēni, attieksme?
Respektīvi, drīzāk ir jārēķinās ar sliktāko variantu, ar to, ka šie darba kolektīvi ir ārkārtīgi raibi, ka pastāv maksimāls nesaprašanās, pārpratumu, nezināšanas un bezatbildības risks. Maksimāls cilvēciskās kļūdas faktors. Starp citu, daudzi roku darba uzņēmumi lielās ar to, ka viņiem ir vismaz piecas, un dažkārt pat vēl vairāk meistaru brigādes, un visās tikai izcili meistari. Tiešām? Diezgan aizdomīgi, jo vismaz Latvijas amatniecības kamera skaļi apgalvo pilnīgi pretējo. Proti, tā jau pirms 15 gadiem sūdzējās par to, ka cilvēki vispār negribot mācīties un attestēties, ka devalvējas amatniecības kameras nozīme, ka degradējas meistarība, ka turpina izzust zināšanas, kā arī ceļš uz tām.
Tagad sekos neliels piemērs, vispirms par precizitāti un tad jau, par saprātīguma zaudēšanu.
Tātad pēc tam, kad kāda no guļbūves karkasa daļām ir uzbūvēta, tā ir jāizjauc ārā, lai sakārtotu detaļas pakās, piemēram, transportēšanai uz Norvēģiju. Taču roku darbā, augšējā vainaga detaļas gandrīz vienmēr tiek pārnestas citviet, lai turpinātu darbus, piemēram, pie ēkas jumta trīsstūru vai otrā stāva izbūves. Lielākām un sarežģītākām ēkām, var būt pat četru dažādu ēkas līmeņu pārneses, četri pārneses notikumi! Un tātad, kaut kas un gandrīz vienmēr, pie šīm demontāžām – montāžām tiek apskādēts, taču galvenā problēma ir varbūtība, ka pārnesot jaunos līmeņus aizsākošos baļķus un saliekot tos atpakaļ – milimetri, vai patiesībā – centimetri, šur un tur pazūdīs.
Katrs šādi pārnestais līmenis – tas vairs nevar nodrošināt identisku baļķu situāciju jo, būvējot guļbūvi ar rokām, tās taisnleņķa ģeometrija noteikti tiek izmainīta, tas ir, ēkas augšējo vainagu diagonāles nesakrīt ar ēkas apakšējā vainaga diagonālēm (sākumstāvokli). Savukārt, ēkas taisnleņķa ģeometriju praktiski nav iespējams nekā savādāk nokontrolēt, kā vien veicot ēkas diagonāļu vienādošanu. Starp citu, vēlāk arī kāds no daudzajiem atbalsta klucīšiem starp ražotnes grīdu un šiem līmeņu pārneses baļķiem sašķiebjas vai izkrīt, kaut kas kaut kur iespiežas, kaut kas deformējas… Tātad, rezultātā summējas aizvien lielākas izmēru un līmeņa novirzes, veidojot spraugas savienojumos un baļķu vainagu starpās. Un ir pilnīgi skaidrs, ka šīs atdalītās – sadalītās ēkas daļas, pie to galējās montāžas ne pārāk precīzi saskanēs un, protams, ka ailes pārsedzošo baļķu apakša būs ne visai precīzi piedzīta jeb pielāgota. Ne visai precīzi, tas ir tā maigi teikts, jo tā būs neatbilstība robežās no 2 cm līdz 4 cm. Īsāk sakot, stūru savienojumi un vainagi ne tikai neliksies kopā, bet arī veidosies dažādas neparedzētas situācijas un šīs, guļbūvei tik nevēlamās, spraugas. Beigu beigās, ko tad “meistariem” atliks darīt?
Atliks vien šos baļķus ar varu iecīnīt savienojumos, – ievilkt, iemīcīt, iemocīt tos ar savilcējsiksnu palīdzību. Un, ja baļķi tomēr nepadodas? Tad nāksies jau krietni pasvīst – tad jāmēģina dubultot, pat trīskāršot savilcējsiksnu skaitu. Un, ja pat tad vēl, kāds pāri ailēm ejošs baļķis, nepietiekami izliecas vai nepadodas? Tad atliks pats pēdējais – kaut ko tiem nozāģēt, noslīpēt vai pārtaisīt. Vienīgi šādi, ar tik derdzīgiem paņēmieniem, var kaut cik uzlabot vai glābt situāciju. Bez šaubām, nepieciešamība pielietot kādu no šiem paņēmieniem, īstam meistaram ir absolūti pazemojoša. Smags trieciens pa viņa profesionalitāti.
Jo pēc tam vēl obligāti jāiegalvo gan sev, gan bažīgajam pasūtītājam, ka sniega slodze jau pirmajā ziemā visas šīs neizlabotās un arī neizlabojamās spraugas (bez šaubām?) aizspiedīs ciet. Tā taču (tik tiešām?) dažkārt notiek, jo zemes, un uz jumta uzkritušā, sniega slodzes Norvēģijā taču ir tik iespaidīgas. Taču, ar šādu, tik nestabilu, faktoru tomēr nevajadzētu rēķināties. Principiāli, un nekad. Jo, piemēram, Latvijas apstākļos guļbūvju sēšanās ir vairākas reizes mazāka.
Tātad, jebkuram tehniski un loģiski domājošam cilvēkam, tagad ir vairāk vai mazāk skaidrs, ka notiek vardarbīga baļķu detaļu saspiešana un, ka roku darba guļbūves atsevišķo daļu jeb līmeņu pārneses precizitāte ir vienkārši traģiska. Alternatīva būtu likt meistariem nedalīt guļbūvi pa daļām, likt turpināt to būvēt līdz augšai. Vienā piegājienā, ja vien ražošanas telpu augstums to atļauj. Tomēr, tas pārāk apgrūtina darbu un vēl vairāk sadārdzina, jau tā pietiekami jocīgo, būvniecības procesu. Turklāt, jo augstāk, jo straujāk zūd darba temps, precizitāte un kvalitāte. Un vēl, darba apstākļi šādos augstumos kļūst bīstami cilvēka dzīvībai.
Labi, pietiks par šo līmeņa(u) pārneses problēmu, jeb tā jau tāda – tikai viena no precizitātes problēmām. Kvalitātes apdraudējumu un dažādu riska faktoru roku darbā jau nekad nav pietrūcis – kāds stūra savienojums izveidots par vaļīgu, ar spraugām, cits savienojums par ciešu, kāds amatnieks mēdz sagāzt vai pagriezt baļķi uz vienu pusi, cits uz otru, kāda montāžas savilcējsiksna nospriegota uz vienu, kāda uz otru pusi. Kāds baļķis pievilkts stiprāk, cits vājāk, vienam baļķa galam tā, otram pretēji, te baļķu sēžas gropes izzāģētas dziļākas, te seklākas, daži meistari pieraduši taisīt tā, pārējie daudz savādāk.
Tā kā ir grūti, vai pat neiespējami, šādu guļbūves izveides procesu raksturot ar vārdiem saskaņots un precīzs, un kur nu vēl dēvēt to par mūsdienīgu un inovatīvu. Nepalīdzēs pat tik “inovatīvas”, dzīvībai bīstamas gropju frēzes…
Neticami, taču mēģinājumi vāvuļot, cenšoties šos procesus raksturot kā “inovatīvus”, ir pat reālajā dzīvē pieredzēti. Jā, ko lai te saka? Viss notiek mārketinga labākajās tradīcijās, no sērijas, tukša muca tālu skan. Starp citu, tagad jau mēs pārejam pie tēmas par saprātīgumu un saprāta zaudēšanu.
Savā, tik unikālajā, roku darba “ražošanas” vēsturē esam pieredzējuši gandrīz visas iespējamās situācijas, tai skaitā, arī spēcīgi pievilktos – savilktos baļķus. Tik spēcīgi, ka kāds nejaušs darbinieks, atbrīvojot savilcējsiksnu vienam baļķa galam, var nejauši iedzīvoties darba traumā. Siksna, jau kopā ar baļķi, var atsprāgt kā atspere! Jeb tā tas ir gadījumos, kad kaut kas ir steigā nepareizi un neprecīzi uztaisīts, tad bieži vien darbinieki kā negudri turpina vēl vairāk steigties, un tie izvēlas visnepareizāko (visvienkāršāko un visātrāko) risinājumu, tie izvēlas šos baļķus zvērīgi pievilkt, cenšoties deformēt koksni ar brutāla spēka palīdzību. Pārējie darbinieki, protams, ka pamana gan šo “lielisko” darbu autorus, gan viņu radītos un rādītos “piemērus”. Vai tie rīkosies tāpat? Bet varbūt tie neko citu pat nav redzējuši? Un, ja tie rīkosies pareizi un precīzi, vai tie spēs kaut ko arī nopelnīt?
Turpinot neprātīgo baļķu savilkšanas tēmu, Jums noteikti ir jāuzzin un jāizvērtē arī šis fakts. Ļoti bieži, šie tik “izveicīgie” darbinieki, lai iegūtu vēl lielāku piespiedējspēku, lēkā pa šo siksnu rokas svirām, kā tādi cirka akrobāti, tas ir, tie spiež tās ar kājām, ieliekot šajā trakajā nodarbē visu savu masu. Savukārt drosmīgākie no īpatņiem pat ieķīlē siksnu mehānismos dzelzs stieni, lai izmantojot šo sviru, piespiestu drošības zobratus pārlēkt uz nākamo robu. Bet, ja nu kāds no šiem bīstamajiem trikiem, dzenoties pēc lielāka ražīguma un algas, piepeši neizdodas, ja nu siksnas mehānisms piepeši salūzt? Šie darboņi vienkārši nežēlīgi riskē, jo algas vietā, tie draud iedzīvoties pamatīgās miesas traumās. Jūsu zināšanai, lētākās savilcējsiksnas spēj savilkt baļķus ar 4 tonnu spēku, taču iespējams iegādāties arī siksnas ar divreiz un, pat trīsreiz lielāku spēku.
Bet vispār, ja kāds šos baļķus uzreiz taisītu precīzi, tad tie pat nebūtu jāsavelk. Tad tikai pāris reizes ir jāuzsit tiem pa augšu, ar speciālo baļķu āmuru. Tas ir pasmags baļķa gals ar rokturiem sānos, kurš neatstāj praktiski nekādas sitiena pēdas, par cik abi sitienā iesaitītie materiāli ir koks. Kā zināms, koksnes struktūra gan lieliski absorbē, gan amortizē triecienus, turklāt, šī āmura kontrolēti brīvais (bez lieka spēka šķiešanas) kritiens ir visspēcīgākais sitiens. Tikai un vienīgi tā, darbs tiktu paveikts ar prātu.
Riebjas pat atcerēties ainiņas no mūsu pašu rokdarbu pagātnes. Ainas kā un, ar kādu naidu, mūsu cienījamie “meistari” zvetē baļķus, ar toreiz stingri aizliegtajām kuvaldām, kā tie sadragā koksni, pie tam, šiem sitieniem nepiemērotās – redzamās vietās. Kā tie steidzās, cik tie bezatbildīgi, acīm zvērojot, bliež… Labi zinot to, ka katrs šis belziens taču izveidos iedobes (spraugas) baļķu kontaktlīniju jeb sēžas vietās. Nelabumu uzdzenošas atmiņas. Viennozīmīgi, ka šīs cīņas – ar cilvēku steigu, nolaidību, izspiešanu un dažādām attieksmes problēmām, ka tās visas ir diezgan bezcerīgas, pat jāsaka, bezjēdzīgas. Īpaši, pie tik milzīga cenu un citu izmaksu spiediena no pasūtītāju, piegādātāju, un pat no valsts puses. Bezjēdzīgas, šajā nebeidzamajā izdzīvošanas un konkurences gaisotnē, šajā mūsdienu vāveres ritenī. Par šīm tēmām un šo atmosfēru tad citreiz.
Starp citu, vēl jau visai bieži gadās tā, ka citam meistaram ir jāpabeidz kāda iesāktais darbs, un vēl atgadās tā, ka atbildīgais brigadieris saslimst, u.t.t. Un tad, tikai krietni vēlāk, tikai pie izjaukšanas, tiek atklāti visādi slēptie defekti. Respektīvi, visu jau tāpat nepārbaudīsi un katram līdzi neizstāvēsi, un, pat šķietami pieķerts, neviens darbinieks tāpat savu vainu negribēs atzīt. Tomēr meistariem ir jāapzinās tas, ka jebkura neprecizitāte un nevērība arī roku darbā ir absolūti nepieļaujama, ka tā garantēti radīs nevēlamas sekas, un šīs sekas gan pats, gan citi meistari izjutīs, veidojot turpmākos baļķu ēkas vainagus.
Un mūsuprāt ir vēl viena, ļoti nozīmīga, guļbūves kvalitātes prasība. Proti, guļbūves detaļu izpildījumam ir jānodrošina iespējami vienādas sēšanās atstarpes savienojumos, un maksimāli vienmērīgas atstarpes arī starp baļķiem, turklāt, ar iepriekšējām atstarpēm saskaņotā izmērā. Tas taču ir ārkārtīgi būtiski, lai samontētās ēkas sēšanās noritētu bez starpgadījumiem, lai nekādi nejauši izciļņi šo procesu nepatraucētu, lai situācija savienojumos un starpbaļķu gropējumā būtu identiska, lai visur būtu atstātas vienādas sēšanās atstarpes.
Par nožēlu, roku darbā tas nebūs tik viegli realizējams praksē, jo dažādo meistaru tik dažādi veidotie stūru savienojumi guļbūvē savstarpēji miksējas. Tātad, vienam tāda, otram jau savādāka sēšanās rezerve, viens nepiekāpīgi aprēķina centrālās tapas dziļumu garāku, cits īsāku, bet kāds pat praktizē absolūti neloģisku un haotisku stilu. Tā kādam šo atstarpi vienmēr sanāk sarēķināt lielāku, citam mazāku, turklāt šis haoss turpinās pie paša savienojuma izveides, pie apstrādes. Milimetrs šur, centimetrs tur… Nereti gadās pat tā, ka kāds darbinieks, pēc iepriekšējā vakara ballītes, vispār pārrēķinās un savienojums jau uzreiz ir “uzkāries”. Nu ko lai dara? Arī tā gadās, cilvēki kļūdās, visi taču esam tikai cilvēki.
Tieši tādas pašas izmēru atstarpes, vismaz tādas kā lielākajai daļai no konkrētā baļķu vainaga stūra savienojumiem, vēl irjānodrošina arī starp baļķiem, pie tam vienādi visā šo gropju milzīgajā kopgarumā. Lielākiem projektiem tas ir vismaz kilometrs! Un reālajā dzīvē, protams, sanāk “kā vienmēr”, tas ir tā, ka šie gropju kilometri vietām ir par dziļu, un vietām par seklu.
Esam stingri pārliecināti, ka pārsvarā gadījumu, šī “kaķējuma” grope visā tās garumā tiek veidota krietni par dziļu. Un tas ir ļoti nepārdomāti, jo rezultātā ēkas sēšanās jeb tās augstuma zudums ir nevajadzīgi un neproporcionāli liels. Vienkārši, pie roku darba, tā ir daudz vieglāk. A ko tur iespringt, priekš kam tur ķert tās gropes formas un tos milimetrus, tā jau galva sāks sāpēt. Vienkāršāk taču ir ar motorzāģi “izrakt” pamatīgu, pārspīlēti dziļu trīsstūri vai, kas pēdējā laikā jau iegājies modē, taisnstūri! Tātad, runa iet pat par 3 cm un dziļākām gropēm. Runa iet par neprātu.
Šķiet te atkal iederēsies liriska atkāpe par roku darbos lietotajiem instrumentiem. Respektīvi, šī “kaķējuma” grope vispār ir jāveido ar speciāli izkaltu pusloka slīmestu, kurš, bez šaubām, ir ar rūdītu jeb cietu asmeņa daļu, kurš tiek regulāri gan asināts, gan kopts, kurš īstam roku darba meistaram ir ļoti dārgs un vērtīgs instruments. Bet, ak vai, pat uzasināt savus instrumentus pieprot tikai retais, kur nu vēl tā, lai tie būtu izcili uzasināti. Jā, līdzīgi kā daudzos citos arodos, arī asināšanai ir nepieciešams talants, un galvenais, pacietība. Jā, jo nevar taču kurš katrs vējgrābslis ķerties pie kalšanas, pie asināšanas, un pie guļbūvju izgatavošanas.
Labi, tātad šī grope ir jāveido vienīgi ar nevainojami aso slīmestu, un nevis bīstami dziļi, un vietām par seklu, jāizrakā baļķis ar motorzāģi, lai tad – brutāli, ar lauzni izlauztu ārā gropes milzīgās vidusdaļas. Kas pats šķebinošākais, ka pat pēc šīs vardarbības, meistari nevis ņem rokās šo specializēto instrumentu – slīmestu, bet gan to pašu motorzāģi, lai, nervozi raustot to uz sāniem, piedzītu gropju malas. Šīs trauslās un smalkās kantes, ar rupju un rausteklīgu zāģa ķēdi. Labi, viņi nemāk savaldīt slīmestu, labi, negrib un nespēj sajust koksnes šķiedras virzienu maiņas, bet vai viņi tiešām domā, ka ar zāģi kaut ko izdarīs ātrāk? Drīzāk, šie nejēgas par slīmestu vispār neko nav dzirdējuši. Un tā vien izskatās, ka būs arī mums, visiem pārējiem, par visiem šiem slīmestiem galīgi, uz visiem laikiem, jāaizmirst.
Tik tiešām pārsteidzoši, jo šos kauna darbus viņi pat piedāvā Jums noskatīties, šo uzņēmumu pašu eksponētajos “reklāmas” videomateriālos, piemēram, sociālā tīmekļa vietnē YouTube. Izskatās, ka šo uzņēmumu vadība paši īsti nesaprot ko tie dara, ko rāda, ko prezentē. Vai tie, vai pircēji, vai tiešām neviens neapjauš cik tas ir necienīgi, primitīvi un vulgāri? Bez tam, darbs pat netiek veikts ar nosacīti delikāto elektrozāģi, bet gan ar dūmojošiem motorzāģiem. Jā tā gan, jo elektriskais zāģis jau sen ir izbrāķets, tas redz esot par maigu, par trauslu, un galvenais, tam pietrūkstot jaudas. Kāda tur precizitāte, kādas tur dabīgās līnijas – tas viss ir vairāk nekā nožēlojami. Varbūt pie vainas ir motorzāģu atgāzes, varbūt šī smaka ir apdullinājusi un aizmiglojusi meistariem prātus? Taču viens gan ir skaidrs, tādi vārdi kā – meistars un darbs – liekami pēdiņās, un rakstāmi ar mazo burtu.
Salīdzinājumam, apakšējā bilde jau atspoguļo mūsu profilētos baļķus. Tiem grope visur ir vienāda un precīza. Mūsu ražotajām guļbūvēm sēšanās atstarpe uz doto brīdi ir 10 mm, tomēr drīzumā plānojam pāriet uz seklākām gropēm. Jo iespējams, ka pazeminot mitruma līmeni baļķos līdz 12% vai daudz vienmērīgāk izžāvējot baļķus to šķērsgriezumā, mēs varēsim šo atstarpi samazināt līdz minimumam. Tas ir, līdz 2 mm.
Jā, un nemaz neceriet, ka visus šos apstrādes nelīdzenumus, un šo atstarpju nevienmērīgumu, visur palīdzēs saspiest vai nogludināt milzīgās sniega un ledus kupenas, krāvumi, kuri ziemas sezonā krājas uz jau tā smagajiem guļbūves velēnas jumtiem. Jā, vietām tie palīdz un, protams, ka šī milzīgā masa pamatīgi spiež lejā baļķu sienas, bet šī paša iemesla dēļ tiek pamatīgi pārplēsti baļķu gali, it sevišķi sākot no apakšējiem vainagiem. Runa iet jau par daudz seklāk un dekoratīvāk piedzītiem baļķu galiem, par šiem, tik neticami muļķīgi veidotajiem, baļķu pārkaru galiem.
Un vispār, priekš kam tiek taisīti pārspīlēti dziļie gropes izrakumi? Kam ir izrakti šie milzīgie trīsstūri, murgainie taisnstūri, kam tie vispār domāti, kam vajadzīgi visi šie haotiskie rakumi? Tā ir vieglāk? Bet, vai tiešām neviens (ieskaitot gala pircējus) pat nedomā līdzi? Jo, tad jau daudz labāk ir ļaut baļķiem, pēc iespējas ātrāk, uzsēsties uz iepriekšējā baļķa muguras. Bez tam, pirmie vienmēr pārplīst tieši šie dekoratīvie, profilam vistuvāk un precīzāk piedzītie pārkaru gali. Tieši tie, kur meistari tik bezjēdzīgi ziedojuši savu laiku un tik ļoti centušies, ka pat pārcentušies.
Pie joda, redz tur kur baļķu gali paliek redzami, tur meistari nez kāpēc tomēr cenšas uztaisīt šo gropi seklāk un saskaņotāk, kopējot iepriekšējā baļķa formu. Laikam jau tie apzinās potenciālā konflikta draudus, un ir arī milzīgs kauns rādīt pircējiem tamlīdzīgus rakumus. Daži strādnieki pat pārspīlē, šiem baļķu galiem vispār neatstājot nekādu sēšanās tiesu jeb uzlaidi. It kā jau labu gribēdami, tie piedzen šo profilu pa nullēm, laikam jau domādami: Ak, nu gan es visu tik smuki esmu uztaisījis… Bet, ar kuru galu tie vispār domā? Ko gan tur brīnīties, kad šie butaforiskie gali vēlāk pārplīst, un baļķiem atsprāgst vaļā sāni. Vai tad nav skaidrs, ka ēkas pašmasa (ieskaitot sniega slodzi) sākumā gulstās tikai uz šiem īsajiem baļķu galiņiem, nevis visā baļķu garumā? Visa šī slimīgā rosība atgādina farsu.
Tātad vēlams, jeb drīzāk, ir obligāti, lai sēšanās atstarpe visur būtu absolūti vienāda, un veidot to lielāku par 15 mm jau būtībā ir kaitīgi. Sevišķi šis aizrādījums attiecas uz visiem tiem, iepriekš pieminētajiem, haotiskajiem gropju rakumiem, dziļumā 30 mm un vairāk. Turklāt, īpaši kaitīgi tie ir kombinācijā ar “smuko” galu maskarādi, kura savā būtībā ir vienkārši idiotisks veidojums. Protams, vēl jau daudz kas ir atkarīgs no tā, cik labi šie (daudz un dažādie) ražošanā iesaistītie baļķi ir izžāvēti. Cik zems mitruma % tajos ir patiesībā? Un galvenais, kāds ir mitruma sadalījums baļķu šķērsgriezumā? Kāds ir mitruma vienmērīgums, kāda ir atšķirība starp aplievas un kodola koksnes mitrumu un tā tālāk? Par to tad arī turpināsim citā reizē.
Tātad, pēc visa aprakstītā, pat nemeklējot konkrētus vainīgos, jebkura cilvēka prātā būtu jāielaužas sekojošai domai jeb fakta konstatācijai. Nenoliedzami, ka Norvēģijas tirgū esošajiem būvuzņēmumiem un starpniekiem (bez šaubām, arī viņu potenciālo klientu cenas spiediena rezultātā) ir jāuzņemās liela daļa vainas par amatniecības kvalitātes un tās tradīciju izzušanu, par nozares novešanu līdz daļējai vai pilnīgai degradācijai. Jo spiediens uz izgatavotāju cenām taču nāk tieši no pircējiem, jo tieši pircēji izspiež “pēdejās sulas” no roku darba uzņēmumiem, un tātad, arī no visiem īstajiem un neīstajiem meistariem. No tiem, kuri šajos uzņēmumos vai nu pa īstam, pēc labākās sirdsapziņas nopūlas, vai no tiem, kuri tikai kaut kā, kaut ko notēlo. Notēlo, ka pazīst guļbūves, to konstrukcijas un uzbūves principus, ka zin to saknes. Notēlo, ka ir arī spējīgi radīt šo, mārketinga teiksmām apvīto un, pārsvarā uz emocijām balstīto, roku darba produktu. Nišas produktu.
Jūsu mierinājumam, noslēgumā kaut kas skaists. Fotoattēls no mūsu ražotā stūra savienojuma. Apdare ar skujkoku alkohola mikstūru “Woca”, Dānija.
Varam tikai cerēt, ka īstiem meistariem nav interese dzīties pēc naudas un tempa, ja jāignorē kvalitāte, tradīcijas un precizitāte, ka nav interese bojāt savu attieksmi pret dzīvi un savu iekšējo pārliecību. Varam tikai cerēt, ka viņi atsakās iesaistīties šajā neprātā, ka viņiem ir pieejamas alternatīvas darba iespējas, ka viņiem nav sevi jāsalauž vai jāpārkāpj savas dzīves pamatprincipiem.
Ar cieņu, Ervins Poga
Starp citu, lai Jūsos neraisītu aizdomas, ka šajos rakstos kāds, tā sacīt “lej ūdeni” vai kas vēl trakāk, neviļus skalo Jums smadzenes, pielikumā lūdzam iepazīties ar mūsu brošūras īso, divu lappušu versiju. Brošūrā sistemātiski, pēc būtības atklātas visas mūsu produkta nianses, nepalaižot garām nevienu no tradīciju saglabāšanas ziņā vērtīgajiem guļbūvju konstrukciju elementiem. Lai gan šādi mēs detalizēti izklāstam visus savus noslēpumus, tomēr, par cik attīstībā nestāvam uz vietas, tad nepavisam neesam nobažījušies par savu nākotni. Ceļš, kurš ejams, lai to visu ieviestu dzīvē, jebkuram būs pietiekami ilgs un sarežģīts.
Pamatīgi iedziļinoties visās tur aprakstītajās baļķu savienojumu uzbūves niansēs, iespējams Jūs atskārtīsiet to, ka brošūra izmantojama kā rokasgrāmata jebkuram mūsu sekotājam. Vismaz veidojot brošūru, pilnīgi viss ar prieku tika atklāts, ar prieku, ka jautājums atrisināts un produkts sakārtots. Respektīvi, nekas no Jums netika slēpts vai noklusēts! Vai nozares profesionāļi atzīmēs to, ka mūsu produkts nebūt nav kaut kādas pārmērīgas sīkumainības izpausme, bet ka tas veidots patiesā cieņā pret senču gudrību un senajām tradīcijām? Ceram, ka jā. Jo darot visu iespējamo, lai šīs tradīcijas saglabātu vai pat glābtu, mēs arī izvirzījām sev papilduzdevumu: pilnveidot šo, tik specifisko, koka ēku kvalitāti, lai izveidotu harmonisku, skaistu un pabeigtu produktu, lai radītu mūsdienīgu un paliekošu tehnoloģiju. Un lūk arī solītā salīdzinājuma tabula:
