2014. gada februārī Latvijā, un pēc tam arī Igaunijā, norisinājās starptautisks seminārs “Prolog – guļbūves ēku celtniecības izglītības novērtējums un attīstības iespējas Eiropas Ziemeļvalstu un Baltijas valstu reģionā”. Un lūk, kas izskanēja šī semināra gala rezolūcijā. Izskanēja aicinājums iekļaut guļbūvju namdaru amata prasmes Apvienoto Nāciju Izglītības un Kultūras Organizācijas (UNESCO) pasaules mantojuma nacionālajos sarakstos.
Interesanti. Jūs noteikti vēlaties uzzināt ar kādu gan mērķi, kādēļ šāds satraukums? Jūsos šis aicinājums noteikti raisa izbrīnu, taču mums tā mērķis nav nekāds pārsteigums, mēs pilnībā izprotam situācijas jeb stāvokļa nopietnību. Iespējams jau esat pamanījuši arī to, kā mēs visādos veidos ceļam trauksmi un cenšamies Jūs atskurbināt. Skaidrs, ka mēs piekrītam, atbalstam un no sirds novēlam šī semināra entuziastu apvienībai paveikt iecerētos darbus.
Tātad, pēc ilgām diskusijām šajā seminārā, šīs apvienības darba jeb galamērķa pamatojums tika idejiski noformulēts šādi:
Iegūt laiku, lai varētu apdomāties, paspert soli atpakaļ. Sakārtot domas par to, ko darīt tālāk ar šī aroda prasmju jautājumu, un tikai tad spert nākamo soli. Nav šaubu, ka nozares speciālistu pienākums ir pēc iespējas ātrāk uzsākt visus saglabāšanas pasākumus – apkopot un iekonservēt vērtīgās zināšanas, lai spētu šo mantojumu nodot nākamajām paaudzēm, kamēr vēl nav par vēlu! “
Aptuveni tā. Bet vai kaut kas šeit nesaskan? Nepamanījāt? Bet, kāpēc gan šī semināra dalībnieki – īstie nozares speciālisti, skolotāji, profesionāļi, patiesi guļbūvju pazinēji un entuziasti neņem vērā, kāpēc tie ignorē tik daudzus, pie tam reāli funkcionējošus, roku darba uzņēmumus? Tas taču nenozīmē to, ka semināra dalībnieki par šādu uzņēmumu tipu vai eksistenci neko nezinātu? Bet, ja jau zin, vai tie tiešām apšauba, vai tiešām neatzīst to meistarību un profesionalitāti? Kas tad tas? Tomēr viņu skaidrojums ir diezgan vienkāršs un arī pilnīgi loģisks:
Jau pietiekami sen, kā arī visnotaļ pamatoti, visi tā sauktie “roku darba” uzņēmumi, ir norakstīti. Ir acīmredzami, ka šeit nav nekādu cerību, jo ir ļoti viegli konstatēt to, ka šie uzņēmumi nav nekādi vērtīgo tradīciju glabātāji. Skaidrs, ka šie uzņēmumi diez vai vēlēsies, un diez vai arī spēs kļūt par tradīciju glābējiem, turklāt, tie diez vai jelkad plāno arī aizrauties ar amatniecības tradīciju atjaunošanu. Ar nožēlu ir konstatējams fakts, ka šādu uzņēmumu zināšanas un potenciāls ir vairāk nekā nepietiekams augstākminēto uzdevumu paveikšanai un, ka patiesībā, visa šī biznesa ievirze dažādos veidos kaitē amatniecības nozarei un pat kropļo to. Tātad, šādu uzņēmumu gadījumā nav uz ko cerēt, jo nauda ir teju vienīgā šo uzņēmumu motivācijas un darbības mēraukla. Turklāt, parasta jeb tipiska uzņēmēja vērtību “komplekts” reti kad ir savietojams ar augstāka līmeņa mērķiem un idejām.
Domas ilustrācijai – tipiska šīs pseido amatniecības bilde. Baļķu jūklis, aukstums, pustumsa un grūtības…
Tā nu tas ir. Un kurš gan uzdrošināsies šādam novērtējumam nepiekrist? Vai kaut ko šajā sakarā iebilst? Mēs varam vienīgi piebilst to, ka visai apšaubāmas ir arī šo uzņēmumu amata prasmes, apšaubāma ir viņu faktiskā darbība un pieredze, apšaubāmas ir viņu rīcībā esošās zināšanas, apšaubāms ir viņu ekipējums, kā arī nožēlojami ir šie “rokas” instrumenti. Jā, un neapšaubāmi, par apšaubāmu ir uzskatāms arī pats gala produkts. Principā it viss liecina, ka pilnīgi nekā te nav ko pārmantot, nav bijis un arī nekad nebūs. Skan jau tas viss diezgan skarbi, tomēr tie ir neapstrīdami fakti.
Absolūti nekas no šādiem uzņēmumiem nav nogādājams UNESCO nacionālo dārgumu krātuvēs.
Skaidrs, ka tas viss ir tikai mūsdienu bizness, skaidrs, ka šiem uzņēmumiem nav laika visādām sentimentālām blēņām, šim tradīciju romantismam, amatniecības brālībai un nostaļģiskām, asarainām idillēm. Un vispār, nebūsim taču naivi, cilvēkiem no kaut kā ir jādzīvo, kaut ko ir jāēd. Un ne jau tikai viņiem, arī pārdevējiem, starpniekiem, mārketinga guru, visiem. Kā, vairākkārt pieminētajā Rīgas guļbūvju konferencē, atzīmēja Kārlis Apinis, Latvijas Amatniecības kameras namdaru sekcijas vadītājs:
“Bet, šajā trakajā sacensībā ir arī savi plusi – šo būvju realizēšanā piedalās liels skaits amatnieku, kuriem ir iespēja apliecināt savu amata prasmi, un nereti par konsultantu tiek pieaicināts kāds amata brālis no ārzemēm, tā radot iespēju apmainīties pieredzē. Tomēr visbiežāk tiek sameklēti lēti amatnieki no lauku rajoniem, kur ir liels bezdarbs un lēts darbaspēks. Šiem amatnieciņiem ir pavisam cits priekšstats par darba kvalitāti, un tas ne tuvu neatbilst guļbūves celtniecības standartiem. Māju būvei bieži tiek pieaicināti arī amata skolu absolventi. Tas nebūtu nekas peļams, ja viņi strādātu pieredzējušu amatnieku vadībā, bet visbiežāk viņiem uztic celt un vadīt būvi bez namdara amata meistara pārraudzības. Šīs jaunizceptās firmeles nestājas Amatniecības kamerā un necenšas savus amatniekus attestēt par namdaru amata zeļļiem un meistariem. Nereti šāds būvnieks pamet būvi pēc tās nodošanas kientam un turpmāk neizrāda nekādu interesi, kas noved pie dažādiem konfliktiem ar klientu un degradē guļbūves cēlāju amata prasmi un godaprātu, un arī guļbūvju vispārējo tēlu un reputāciju. Tiek pielaistas šādas, ļoti būtiskas, kļūdas – būvēs tiek lietoti zilējuma un koksngraužu bojāti koki; nekvalitatīvi izpildīts gropējums jeb “kaķējums” un stūru savienojumi; nekvalitatīvi izpildīti siju savienojumi ar sienām; par mazu atstāta sēšanās tiesa stūru savienojumos, un arī virs logiem, durvīm un vertikālām konstrukcijām; netiek veikti elektroinstalācijas stāvvadu urbumi baļķos; balķi savā starpā netiek pienācīgi satapoti, un citas.”
Tātad, fakti ir un paliek fakti, jeb atlikusi tikai tāda parodija par sen aizgājušo meistarību. Arī paši guļbūvju meistari savos forumos pamatīgi iesmej par pašu pārstāvēto nozari, jo tie jau sen piefiksējuši ārkārtīgi kuriozu faktu, proti:
Mūsdienu amatnieki nevis cērt guļbūves, bet gan zāģē tās ar ķēdes zāģiem un flekšiem.
Vēl tie arī pieļauj, ka šādi izgatavotās guļbūves kādreiz varēs izmantot kļūdu analīzei, iespējams, lai nekad vairs tās nepieļautu, un tie arī filozofē, ka būs vismaz kur savākt liecības par šo tumšo “amatniecības” laikaposmu kādai enciklopēdijai, u.t.t.
Salīdzinājumam fotoattēls no SIA EKO NAMS ražotnes. Guļbūves jumta daļas kontrolmontāža.
Labi, bet tagad atpakaļ pie lietas, pie kārtējiem nozares pagrimuma iemesliem. Ir skaidrs, ka amatniecības uzņēmumi jau vismaz pāris desmitgades atrodas ļoti sīvas savstarpējas konkurences apstākļos, un ir daudz ko paši apzināti upurējuši, gan bijuši spiesti un piespiesti upurēt. Pilnīgi skaidrs, ka bez izstrādājuma vienkāršošanas, bez tā izveides procesa paātrināšanas, bez paņēmienu optimizācijas tie šajā trakajā sāncensībā nekādi nespētu izdzīvot. Tas viss ir skaidrs, tomēr pārņem arī citas, šaubas raisošas, ļoti būtiskas aizdomas. Runa ir par patreizējo nozares uzņēmēju un darba kolektīvu vadītāju kompetences līmeni, un tieši par viņu kvalifikāciju. Lūk, daži no uzmācīgākajiem jautājumiem:
- Vai viņi savu uzņēmējdarbību ir sākuši no pašiem pamatiem, ar zināšanu apguvi?
- Kas ir bijis viņu zināšanu un prasmju pirmavots? Cik augsta līmeņa meistars?
- Vai viņi ir izgājuši cauri māceklības gadiem?
- Vai paši ir sasnieguši vērā ņemamu praktisko meistarību?
- Vai viņi jelkad ir izpratuši to, kas guļbūvju izveides procesā ir vienkāršots un sasteigts?
- Vai paši vispār zin kādas atkāpes un kļūdas ik brīdi tiek pieļautas, tieši viņu “ražošanā”?
- Vai zinot pielaistās kļūdas, tie tās tomēr pieļauj? Un tā tālāk.
Jāņem vērā, ka literatūras praktiski nav. Pagaidām vēl nekur nav apkopota ne plaša teorētiskā bāze, ar visām niansēm, ne rasējumi, ne saistītās praktiskās instrukcijas. Ir tikai virspusēji, strīdus reglamentējoši apraksti, un standarti iedīgļa stadijā.
Bildes no tā saucamās “guļbūves” stūru savienojumiem – “vaigu” kontūras ir izplūdušas, “vaigu” krustpunkti ir haotiski un netiekas vienā punktā, centrālā tapa ir pārāk plata un parādās pat aiz “vaigu” kontaktīnijas. Šķirbas starp baļķiem un savienojumos, un centrālās tapas malas kā milzīgs caurums, caur kuru gaiss var brīvi cirkulēt. Maksimāla izgāšanās.
Nevar jau nodarboties tikai ar savstarpējo spēkošanos un ar ikdienas cīņām, jo tā, soli pa solim, aizmirstībā vai nebūtībā tiks aiznestas visas vērtīgās amatniecības prasmes, jo tā netiks pārmantotas daudzas no unikālajām zināšanām. Šīs satraucošās tendences ir vērojamas ne jau tikai guļbūvju jomā. Turklāt, ar bažām jākonstatē tas, ka šādas turbulences apstākļos laika gaitā ir nomainījušās ļoti daudzas uzņēmumu paaudzes, taču galīgi nav skaidrs, ar tiem reiz saistīto, meistaru liktenis. Un loģiski, ka tas pamatīgi satrauc. Satrauc atlikušo meistaru liktenis, jo visos uzņēmumos tiem obligāti ir jābūt, un meistariem zinoši un atbildīgi ir jāveic darbinieku apmācība. Respektīvi, jautājums kā un cik kvalitatīvi tiek organizēta amatniecības zināšanu uzglabāšana un nodošana ir ļoti biezā miglā tīts, un atliek vien paļauties, ka šie tik mūsdienīgie uzņēmēji jau sen nav visu atstājuši pašplūsmā. Naivi cerot, ka gan jau tie strādnieki tur “savā sulā”, kaut kā nebūt ar visu tiks galā.
Starp citu, diez vai daudzi no strādniekiem jeb tā sauktajiem “namdariem” pat lasītu visādas tur instrukcijas un speciālo literatūru, pat ja tāda būtu. Pēc mūsu rūgtās pieredzes, lielākā daļa strādnieku mūsdienās ir pārāk kūtri un tie noteikti negrib iespringt vai lauzīt galvu. Viņuprāt, daudz ērtāks ir sekojošs “risinājuma” variants – kaut kāds meistars, kaut kāds viņu uzraugs, vienmēr ir gatavs visu viņiem izskaidrot, gatavs sniegt viņiem visas atbildes, savukārt kritiskajās situācijās, tieši šis personāžs arī visu izlemj. Un tikai viņš nosaka, ko un kā darīt, un tikai viņš par visu nes atbildību. Lielākais vairums darbinieku pat nevēlās domāt un iesaistīties, tie ir tik bezcerīgi, tik neieinteresēti. Bet, varbūt tikai mums tā šķiet.
Taču, ja pat kvadrātainas spārītes tie nespēj pareizi un precīzi iekalt, kā šajā kolāžā, tad ko gan citu lai par viņiem domā…
Protams, šādu strādnieku uzraugi jau pauž daudz centīgāku vai dedzīgāku attieksmi, un iespējams, tie ir arī daudz kvalificētāki, tomēr šie algotņi taču nevar fiziski katram, dzīves vai apātijas nomāktajam, moceklim izstāvēt blakus. Jebkurā gadījumā, praktiski nav iespējams visu nokontrolēt. Turklāt, mūsdienu vagaru zināšanas, prasmes un spējas stipri atpaliek no senču meistarības līmeņa. Tātad, vai nu šo uzņēmumu direktori neapzinās situācijas nopietnību, vai nu tie objektīvi neko nevar izdarīt, vai nu nesaprot, vai nu negrib saprast. Ok, tāpēc mēs atļausimies Jums visiem norādīt virzienu.
Proti to, ka nepieciešams atrast daudz augstākas raudzes meistarus, vai drīzāk, izveidot tos pašiem. No nulles. Risiniet un neuzdodiet jautājumus, kur un kā. Respektīvi, Jums vitāli ir nepieciešams izveidot meistarus, kuri vienpersoniski, un ar lielāko prieku, spēj aptvert zināšanu nesēja, apmācītāja, ieviesēja, uzturētāja, attīstītāja, sakārtotāja un racionalizētāja pienākumus, kā arī citus, atbildīgos uzdevumus. Lūk tāpēc šis satraukums, lūk tāpēc moka neziņa par atlikušo, tik unikālo meistaru esamību un amata skolu likteni. Gan jau kāds teiks, cik pārspīlēts satraukums… Bet labi, tad kas vai kurš ir Jūsu amatniecības uzņēmuma pamats, kodols, sirds, mugurkauls? Sauciet viņu kā gribiet. Vai šāds cilvēks šobrīd ir? Vai tāds vispār ir?
Drīzāk jau nav, un strādnieki gan individuāli, gan kolektīvi cenšas paši pēc iespējas paātrināt guļbūves izgatavošanas procesu, un tie steidzās, ignorējot gan sīkas, gan būtiskas nepilnības. Tad strādnieki, protams, viens no otra arī noskatās, un diemžēl jau sāk pieļaut tās pašas kļūdas. Acīmredzams, viegli pārbaudāms fakts – lielākā daļa guļbūvju, dzenoties pēc naudas un tempa, tiek izgatavotas bez nepieciešamās precizitātes un rūpības, bez pareizās darba attieksmes, un ļoti bieži, arī bez domāšanas, zināšanas un pieredzes, bez meistaru uzraudzības. Diemžēl, šie fakti ir ne vien acīmredzami, tie burtiski cērtās acīs, un šāda darba rezultātus nevar un nevarēs notušēt vicinoties ar ISO un UKAS sertifikātiem, kā arī citiem papīriem.
Kā redzat, pat aiļu augšas šie amatnieki nespēj precīzi izzāģēt. Tas ir nebeidzams apdraudējums, tie sabojā tik sāpīgi, un tik daudz… Pilnīgi negaidītās vietās, pilnīgi neiespējamos veidos.
Jūsu zināšanai, daudzos nabadzīgo valstu, tā sauktajos uzņēmumos, katra pasūtījuma kopbudžets strādniekiem ir pašiem jāsadala uz “galviņām”. Jā, jā, pat tā… Un tad aiziet, cik nu katrs no darbarūķiem spēs izplēst no šī pasākuma, tik spēs. Un cilvēki arī plēš, un plēšās savā starpā, lai izplēstu pēc iespējas vairāk sev, ģimenei, bērniem, kredītiem. Izdzīvošanas vārdā no, līdz minimumam nospiestā, viņiem atvēlētā budžeta. Diemžēl, tamlīdzīgas apmaksas sistēmas žņaugos jeb tik stresainā atmosfērā, principā jebkurš darbs tiks sasteigts un rezultāts nekad nebūs kvalitatīvs. Diemžēl, bet tādejādi “amatniecības” uzņēmumi nekad arī nespēs piedāvāt kaut ko no senajām roku darba tradīcijām, kvalitātes un izskata. Un par kādu roku darbu, par kādu auru te vispār var iet runa? Ja jau šāds ir uzņēmumu atbildes gājiens (tas ir tikai viens no piemēriem), spītējot konkurencei un cenas spiedienam, tad tas vienkārši ir skumji un nožēlojami, pat bezcerīgi. Ieskaitot šajos uzņēmumos tik bieži praktizēto, tā saukto nodokļu “optimizāciju” jeb krāpšanos ar darbaspēka un citiem nodokļiem. Respektīvi, pilnīgi nepareizi atbildes gājieni, pilnīgi bezcerīgi virzieni, principiāls strupceļš.
Šīs bezcerīgās cīņas rezultāts – nebeidzamas problēmas, konkrētajās bildēs – ar jumta kopturu savienojumiem.
Labi, tagad nedaudz pafilozofēsim arī par šo, tik izteikti emocionālo, pieķeršanos roku darba stereotipiem. Vai par Jūsu fantāzijām īpašas auras sakarā, un par šādas – ar rokām cirstas vai zāģētas guļbūves, pieskaitīšanu kaut kam ekskluzīvam. Piedodiet par mūsu skepsi, bet vai Jums pašiem tās nešķiet sentimentālas blēņas? Vai Jūs tiešām domājat, ka mūsdienās baļķu ēku radīšana joprojām notiek patiesā darbapriekā vai mīlestībā? Iespējams, pat meistaru dziedājuma pavadījumā? Vai tā, ka baļķis sākumā tiek izvērtēts, pārzinot visas koku saderības, un tad saudzīgi un precīzi izgatavots, visbeidzot noglāstīts, un atzīts par labu esam? Vai tā, ka meistari pat nepacietīgi dīdās, nespēdami sagaidīt nākamo darbadienu? Lai atkal varētu steigties uz darbu, lai varētu turpināt apstrādāt iesāktos baļķēnus.
Domājošs, no emocijām atskurbis, pasūtītājs ātri vien atjēgsies sapratis, ka mūsdienu steiga un ikdienas stresi, tarifi, temps, termiņi, brāķi, riski, atbildība, konkurence, nodokļi un visu veidu nenoteiktība, noteikti neapvelta šīs ēkas ar kaut ko īpašu un jauku. Piedošanu, bet šie stāstījumi par īpašo auru ir vienkārši aiz matiem pievilkti, jo drīzāk Jūsu guļbūve būs uzsūkusi diametrāli pretējas emocijas, tik daudziem cilvēkiem tā (tik neprofesionāli un smagi) nomocoties, lai tikai nopelnītu sev iztikai. Iztikai! Un vispār, cik daudzi no mums šīs metafiziskās lietas spēj sajust? Un vai kāds tiešām gribētu sajust šos, Jums tik svešo cilvēku, enerģētiskos uzslāņojumus?
Bet patiesībā ir vienkārši tā, ka tikai guļbūves sienās iestrādātie koki spēj priecēt, sildīt un uzlādēt cilvēku, ka tikai tie arī pilnīgi reāli smaržo, ka tikai tie rada ļoti īpašu un veselīgu atmosfēru. Protams gadījumā, ja vien ēkas saimniekam nedurās acīs dažādi rokdarbu brāķi. Jā, nav noliedzams tas, ka papildus kokiem, pozitīva aura var tikt pievienota gan guļbūvei, gan jebkura cita tipa ēkai. Bet tad gan, tikai kā rūpīga un nesteidzīga darba rezultāts, tikai taisot to pašam sev, no visas sirds, pārdomājot ik detaļu un iemīlot ik sienu. Tikai tā. Un tātad, tā ir viena cilvēka vai vienas ģimenes aura, un ir pilnīgi skaidrs, ka pozitīvās emocijas Jūs mierīgi varēsiet pievienot paši, gaumīgi iekārtojot un dekorējot guļbūvi, vienkārši dzīvojot un priecājoties par dzīvi.
EKO NAMS guļbūves raksturojošs foto – dabīga, viegli pamanāma baļķu augstumu dažādība.
Un jau atkal viens, ne pārāk patīkams pārsteigums, jaunums jeb niansīte. Šīs atkāpes vēstījums atkal tiek veltīts Jums, dārgie roku darba fani. Tātad, gandrīz visos uzņēmumos, kuri tik lepni sevi dēvē par guļbūvju profesionāļiem (ir manīts pat vēl bezkaunīgāks pašraksturojums: “juvelieri”), kuri tik skaļi apgalvo, ka ir specializējušies tieši norvēģu guļbūvēs, jā, tieši šādos uzņēmumos speciāli tiek likvidēts baļķu dabīgais raukums un dabīgās formas. Tas ir, brusas tiek speciāli pielīdzinātas tā, lai izmēru starpība starp brusu tievo un resno galu nepārsniegtu 1-2 cm. Piedevām, brusu forma tiek profilēta ar rupjām, lētām elektriskām ēvelēm, jo tad redz uzņēmumu vadībai nav žēl, kad strādnieki tās regulāri salauž. Tātad nevis dabīgs baļķa profils, bet apmuļļāts un samuļļāts profils, neķēpājoties ar “tiem tur slīmestiem”, tā sacīt, senču garā. Savukārt, šķietami pārtikušākos uzņēmumos, baļķus jau lepni profilē ar vienpusīgām, taču ļoti primitīvām iekārtām. Tā tiek ar “lepnumu” veidotas pilnīgi simetriskas, izteikti industriālas, pie tam, absolūti neprecīzas formas, pat neskatoties uz to, cik mūsdienīga, attīstīta un arī labi ekipēta ir kokapstrāde, pat neskatoties uz to, ka tā atzīst vienīgi četrpusīgās profilēšanas iekārtas. Jā, toties pilnīgi visi šie tā sauktie “guļbūvju juvelieri” ir lieliski apguvuši to, ka sevis slavināšanā un klienta apstrādē gan nav pieļaujams sašķobīt savu “profilu”, vai sašķobīt savu reputāciju. Tad gan ir jāiet uz visu banku un jāblefo, nešauboties un nezaudējot ne kripatiņu no savas bravūras.
Jebkurā gadījumā, aprakstītās apstrādes operācijas sūtība ir likvidēt lielāko daļu no baļķu formas dažādībām, jo tās taču apgrūtina un aizkavē darbus, jo tās taču pamatīgi samudžina topošo savienojumu augstumu kombinācijas. Jo tā draud izveidoties gan pārāk stāvi, gan pārāk lēzeni savienojumi, savukārt tas jau sāk draudēt pat ar atsevišķu baļķu atkārtotu nomaiņu. Bet ar to jau vēl nepietiek, tās formas taču burtiski dzen kapā, tas ir, konstruktīvos strupceļos un grūti risināmās vai neatrisināmās situācijās, tās taču sarežģī ēkas pamatizmēru precīzu sasniegšanu, tās taču vienmēr liek domāt un rēķināt, liek laicīgi paredzēt un saskaņot rīcību ar citiem meistariem, liek tik ilgi piemeklēt pareizo baļķi, un tik ilgi mocīties kopējot formas un gropējot. Nolādētās dabīgās formas… Un ko gan šīs atkāpes jeb vēstījuma noslēgumā var teikt, ko gan varam secināt? Vienkārši lieliska racionalizācija – likvidēt raukumu un dabīgās, dekoratīvās formas. Vai arī tā – cik radoši un profesionāli, cik inovatīvi.
Un lūk arī visas šīs steigas un nemākulības sekas – siltuma noplūdes, kondensāts, pelējums, u.t.t.
Tātad, kādam meistaram vai uzņēmumam – meistarības trūkums, kādam – zināšanu trūkums, vēl kādam – dziļa atpalicība. Un, ja jau ir iespējams konstatēt visu veidu kļūdas gandrīz vai ikvienā reāli apsekotajā roku darba guļbūvē, gribot negribot pārņem sajūta, ka visi amatniecības uzņēmumi, bez izņēmuma, ir pakļauti zināšanu trūkuma un kvalitātes apdraudējumu ietekmei. Saprotam, ka šis drūmais secinājums necik neuzlabo guļbūvju reputāciju un visas amatniecības kopainu, bet ko tad lai domā un ko tad lai dara, ja jau degradācijas process aizgājis tik bezcerīgi tālu, ja jau pat rupjas kļūdas un nepiemēroti paņēmieni tiek atklāti demonstrēti internetā. Tad mūsuprāt nepietiek tikai ar to, ka kāds nozares speciālists kaut ko noburkšķ sev zem deguna vai pie sevis secina, tad nepieciešams kaut ko mainīt, kaut ko darīt lietas labā. Un iesākumā ir nepieciešams, lai arī Jūs dārgie pasūtītāji, par Jūsu iecienītajām guļbūvēm, pēc iespējas vairāk uzzinātu. Un jebkuru informāciju, vienalga vai labu vai sliktu.
Tas tiešām nav normāli, ja jau degradējošus “reklāmas” video materiālus sāk izvietot internetā. Tos noteikti vajadzēja aprakt pazemē, izdzēst vai sadedzināt. Taču nē, izrādās, ka uzņēmumi vēl mēģina ar tiem plātīties un dižoties, pat reklamēties. Laikam to radītāji un veidotāji nekad nav aizdomājušies ne par guļbūvju uzbūvi, ne par to būtību un kvalitātēm, ne par pašu postošo un paviršo darbību un bezdarbību, un laikam tie nemaz nenojauš kurās epizodēs tie demonstrē kļūdas. Neminēsim ne šo firmu nosaukumus, ne viņu video adreses internetā, minēsim tikai to, ka tie ir Norvēģijā diezgan pazīstami ārvalstu roku darba uzņēmumi. Starp citu, daudzi no šiem uzņēmumiem nekautrējās pievilināt klientus arī ar pārspīlēti zemām cenām. Izmisīgs solis, taču ja jau pasniedz sevi kā tādus glābējus un labdarus, kā tos, kuri tik perfekti sakārtojuši savu ražošanu, ka spēj šo ekskluzīvo produktu piedāvāt par ļoti zemu cenu. Un, ja jau viņi no visas sirds rūpējas, lai jebkurš (lētticīgais) varētu tikt pie savas sapņu mājiņas… Izskatās, ka daudzi cilvēki tomēr uzķerās, jeb atkal šis lipīgi “fantastiskais” mārketings. Taču mūsuprāt, guļbūves šiem nejēgām ir vienkārši peļņas gūšanas un ambīciju apmierināšanas avots, un šie video ir ļoti lēts, un kā tiem šķiet, arī veikls mārketinga gājiens, kārtējais gājiens. Varat būt droši, redzot šo diletantu veidotās filmas, senie meistari pat vairākkārt apgrieztos kapā.
Pat tik vienkāršu formu kā griestu līnija šie “meistari” nespēj taisni un akurāti nozāģēt. Vieni vienīgi “cūku” rakumi, tādas ir šīs steigas un attieksmes sekas.
Jā un tad vēl kas, paturpinot šo mājaslapu – uzņēmumu izkārtņu un reklāmas tematiku. Lielākā daļa uzņēmumu mīl savās mājaslapās izkarināt visādi apšaubāmus, vienīgi uz piepelnīšanos motivētu, valstisku un nevalstisku institūciju izsniegtus apbalvojumus un, protams, arī ikgadējās eksporta godalgas. Papildus nopietnības radīšanai šīs mājaslapas, protams, ieteicams arī izdekorēt ar visiem iespējamiem ES un citu projektu atbalstītāju logotipiem. Protams, ir jāsaliek arī visas iespējamās saites uz interneta sociālajiem tīkliem un tad, protams, tie jāpiepilda ar sajūsminātiem, šo uzņēmumu šķietamās hiperaktivitātes pārsātinātiem sižetiem. Protams, arī jāapliecina pieminēto FSC, ISO, UKAS un citu, savā būtībā pērkamu sertifikātu nepārbaudāmā esamība, jāuzsver sava iesaistīšanās visādās nopietnās biedrībās un grandiozos projektos (tikai nosaukuma ziņā), dalība gudros semināros, u.t.t. Un kāpēc gan nepamēģināt sev piedēvēt arī inovatīva rakstura darbības, kāpēc gan neizveidot sev inovatīva uzņēmumu tēlu? Tas taču ir tik viegli! Piemēram, piedalieties kādā no “Innovasjon Norge” rīkotajiem pasākumiem, vienkārši tāpat – pa tukšo, kā skatītāji, un pēc tam to visiem un visur bāziet acīs.
Bet, būtu labāk pievērsuši uzmanību izmantoto baļķu kvalitātei – trupei, ieaugumiem, zilējumam, koksngraužiem ejām un citām vainām.
Tas viss tomēr atgādina pildītu tītaru. Tikai šajā gadījumā šis “tītars” ir pompozitāte, un tas pildīts ar tukšumu. Vai demonstrējot tik “pārliecinošus” argumentus, tomēr neatklājas šo uzņēmumu iekšējā nedrošība? Kur ir kaut viens vārds pēc būtības, par pašu produktu? Vai Jums tas nešķiet aizdomīgi? Un tad vēl šis, mūsdienās tik populārais vārds – inovācijas. Roku darba gadījumā? Smieklīgi. Vai tas viss ir mēģinājums maskēt patiesību, piesegt savu atpalicību? Varbūt skaudību? Jācer, ka daudzus pasūtītājus šīs mājaslapās izkarinātās regālijas un pārspīlētās frāzes tomēr dara bažīgus. Pārāk jau saldi, tik daudz atribūtu, tik daudz skaļu vārdu, un kaut kāda slimīga rosība. Gribot negribot ir jāsāk pārņemt nelāgām priekšnojautām. Jo, kuram gan no pircējam nav zināms tas, ka darīšana taču nebūs ar starptautiski atzītiem uzņēmumiem, un ar brendiem? Jā, cena ir nosacīti zema, bet vai viss pārējais noritēs kaut uz pusi tik gludi kā šie uzņēmumi Jums mēģina iepotēt?
Vai būs atšķiroti visi šķembainie, satrupējušie un pārplaisājušie baļķi? Vai būs izvērtēti visi koksnes uzbūves defekti?
Šķiet, ka mājaslapu tēmas sakarā, tomēr nepieciešams iestarpināt arī dažas daudz skarbākas atziņas un patiesības. Piemēram to, ka šiem uzņēmumiem savās mājaslapās un visur citur ir jāsaka, ka tie nevis sargā tradīcijas, bet gan nodarbojas ar roku darba apstrādes paņēmienu, operāciju un formu vienkāršošanu. Tātad patiesībā jeb būtībā – ar kvalitātes un tradīciju degradēšanu, pie tam jau ļoti ilgu laiku, vismaz pēdejos 25 gadus. Un visiem guļbūvju interesentiem tiem būtu jāmēģina iegalvot nevis tas, ka tie jau varētu, bet negribot tur ieguldīt kaut kādās visādās iekārtās (jo tie braši stāvot roku darba tradīciju sardzē), bet gan godīgi jāatzīst fakts, ka pašiem nav ne mazākās cerības paveikt šos sarežģītos tehnoloģiskos pasākumus, ka nav ne drosmes, ne degsmes ko tādu pat uzdrīkstēties. Un, ka viņos nav ne miņas no padziļināta entuziasma, ka ir tikai peļņas kāre, tukša uzpūtība un alkas pēc aizvien pieaugoša apgrozījuma. Visbeidzot, būtu arī vēlams godīgi atzīties, ka patiesībā viņu vienīgie ieroči ir bezkaunīgs un agresīvs mārketings, plus cenu dempings uz strādnieku izdzenāšanas rēķina. Diemžēl, bet tieši šie ir tie “ieroči”, kuri sekmē tradīciju un kvalitātes norietu.
Fotoattēlos – pārpludināti pamati jeb smaga būvnieka attieksmes problēma. Baļķi intensīvi uzsūc mitrumu un guļbūve sapelē un sazilē, iespējama koksnes trupe.
Savukārt tie uzņēmumi, kuriem šāda amunīcija nebija ne viņu arsenālā, ne viņu stilā, jau sen ir bijuši spiesti vai piespiesti pārtraukt darbošanos amatniecības nozarē, tostarp arī ļoti daudzi populāri norvēģu roku darba uzņēmumi. Diezgan jau netaisnīga, un pat absurda situācija. Bet vai gadījumā, arī šo pseido veiksminieku, šo izdzīvojušo bizness, jau nekarājas mata galā? Vai arī turpmāk varēs izbraukt tikai ar tukšiem solījumiem un pašslavinājumu? Vai varēs turpināt šo plātīšanos, vai varēs manipulēt ar pasūtītājiem, pie vajadzības pamānot ar tradīcijām un tā saukto roku darbu, vai tiešām viss būs tik vienkārši?
Vai varēs turpināt veikli apiet un ignorēt pašu galveno, izstrādājuma kvalitātes faktoru?
Foto, kuru prieks skatīties. Mūsu pakšu savienojumi guļbūvē no Sibīrijas lapegles.
Tautas gudrība vēsta ka “zivs jau pūst no galvas”, un tik tiešām, puvuma pazīmes nemaz nav īpaši tālu jāmeklē. Proti, iepriekš pieminētās Rīgas guļbūvju konferences visaktīvākais un arī vistitulētākais dalībnieks no ASV, Roberts W. Chambers, Inetrnational Log Builders’ Association (Starptautiskā guļbūvju būvētāju asociācija) prezidents jau tālajā 2005. gadā uzskatīja, ka:
“Modernizācijas procesi guļbūvju būvniecībā ir neapturami”, pats sevi un pārējos konferences dalībniekus nodēvējot par tādiem kā guļbūvju “bāreņiem”. Viņš, ne bez skaudības, uzsvēra to, ka “guļbūvju izgatavošana ar ķēdes zāģiem, krāniem un skraiberiem diemžēl ne visai atbilst jēdzienam – moderni, ja salīdzina cik ļoti attīstīta kokapstrāde ir kopumā, cik fantastiski modernas ir kokapstrādes metodes un instrumenti”. Tad viņš nostaļģiski atcerējās to, ka 1993. gadā, kad pirmo reizi apciemojis Latviju, tikai cirvji un slīmesti tikuši lietoti savienojumu un kaķējuma gropju izgatavošanā un, ka viņš pat esot dzirdējis meistarus dziedam. Bet tad, laikam beidzot attapies no šīs sapņošanas nomodā, pilnīgi negaidīti Roberts W. Chambers jau pats sāk piedāvāt ekonomiski ļoti izdevīgas “roku darba” inovācijas, paša patentētās inovācijas. Mūsuprāt, pilnīgākos murgus, piemēram:
- OLAT (One log at a time), aizzīmēšanas – pielāgošanas metode. “Inovācijas” būtība ir aizzīmēt visus baļķus vienlaicīgi;
- ALB (Accelerated log building), uzsvars ir likts uz tempa pieaugumu gropējuma izveidē jeb, tas ir, ne mazāk par 20 min/m, kad meistars jau iejuties darbā. Pārbaudīts uz kādiem 200 projektiem;
- CIY (Cut it Yourself) Lai gan šīs “inovācijas” nosaukums atgādina ņirgāšanos par klientu, taču tas ir jauns produkts jeb izgudrojums pusfabrikātu labākajās tradīcijās, domāts klientiem pašdarbniekiem;
- Vēl viņš apsola drīzumā prezentēt jauno ALB (Accelerated log building) paaudzi, kurā meistari aizzīmē stūru savienojumus un virza baļķus uz izzāģēšanas vietām ar ķēdes zāģiem. Un tad, iespējams, izdosies visas detaļas turpat arī sapakot, uzreiz. Varbūt…
Konferences noslēgumā Roberts W. Chambers nebeidz vien fantazēt un nerimstas, izsapņodams vīzijas pat par pilnībā automatizētām līnijām un metodēm. Taču beigu beigās viņš visžēlīgi mierina konferences dalībniekus, pabārstīdams arī kādu solījumu un cerību:
Gan jau vēl joprojām būs neliela tirgus daļa priekš ekskluzīvām, pilnībā ar roku darbu veidotām guļbūvēm. Bet tad gan tikai tām, kurām nav pieskārušies ķēdes zāģi un citi, brutāli mehāniskie instrumenti.”
Bet piedodiet, ja jau šīs murgainās idejas un “inovācijas” piedāvā pasaules guļbūvju asociācijas prezidents, tad tas tik tiešām atgādina krahu. Labi, Dievs ar viņu un visām šīm asociācijām. Mēs tikai pie viena uzsvērsim visas šīs guļbūvju jezgas cēloņus, vēlreiz atgādinot to, ka meistarību galvenokārt degradē cenas un izmaksu žņaugi, un ar tiem saistītais spiediens, arī no galapircēja puses. Un sanāk tāds kā apburtais loks, jeb maksa par zemo cenu attiecīgi arī ir – zema kvalitāte, pircēja vilšanās un galvassāpes. Un loģiski, ka pircēju spiediens nepavisam neatmaksājas, ja tas pašiem šādi atspēlējas. Tā vien šķiet, ka līdz šim brīdim pircēju vēlme, lai uzņēmumi nodrošina augstas kvalitātes guļbūvju izgatavošanu par zemu un ļoti zemu cenu, palikusi un var palikt nepiepildīta. Iespējams, tieši šī pārspīlētā uzstādījuma un pašu neadekvātās taktikas dēļ – arī izliektas sienas, līmeņu novirzes un nobīdīti konstrukciju mezgli.
Tikai lūdzu, nekrītiet izmisumā jo, protams, ka jebkura vēlme tomēr ir īstenojama, un šo apņēmīgo apgalvojumu tieši un pārliecinoši apstiprina mūsu izveidotais produkts. Ir gan augsta kvalitāte, gan laba cena, tomēr tik sarežģīta guļbūves tipa (ar norvēģu stūru savienojumiem) gadījumā tas ir daudz, pat ļoti daudz prasīts, un šādu vēlmi nevar īstenot vienas dienas, un pat viena gada laikā. Bet galvenais, to nekādi nevar īstenot turpinot darboties ar tām pašām, vecajām metodēm un ar dažādiem murgainiem paņēmienu uzlabojumiem, vai ar muļķīgām inovācijām. Vienkārši tad gan produkta kvalitātes, gan apstrādes paņēmieni tiks pakāpeniski un neglābjami sagrauti, jeb tas ir tieši tas, kas mūsdienu amatniecībā ir noticis. Un kā gan savādāk, ja jau pat šķietami tik mīlētai, šķietami tik ekskluzīvai ēkai tiek spiesta lejā cena, ja jau par teju vienīgo rokdarbnieku glābiņu ir kļuvis temps.
Visbiežāk šis tempa pieaugums tiek stimulēts, uzņēmumiem pašiem samazinot roku darba izcenojumus – par stūru savienojumu izveidi, par gropējuma, par zāģējuma metru, u.tml. Kā arī, sistematizējot katru operāciju, izcenojot katru kustību un ieviešot jaunus gabaldarbu veidus, bet jebkurā gadījumā, savelkot “jostu” aizvien ciešāk un ciešāk. Visus šos tarifus ir spiesti apgraizīt sprukās nonākušie “amatniecības” uzņēmumu vadītāji, izvērtējot ekonomiskus un praktiskus apsvērumus, nereti, žonglējot uz šo uzņēmumu un strādnieku izdzīvošanas robežas. Skaidrs, ka tā jau tas mūsdienās notiek ar jebkuru tempu, diemžēl amatniecības vidē praktiski nav iespējams sagaidīt vai izveidot vērā ņemamus racionalizācijas priekšlikumus, nav iespējams ieviest darbus atvieglojošus un kompensējošus pasākumus.
Tātad, gandrīz nekas nav darāms šīs tarifikācijas upuru – savažoto strādnieku labā, kā arī uzņēmumu peļņas palielināšanas sakarā. Piedošanu, peļņai tomēr vēl pastāv šādi tādi variantiņi… Tiek piekopts tas, ko jau minējām iepriekš, t.i., darbaspēka un citu nodokļu tā sauktā “optimizācija”, tai skaitā nelegālā nodarbinātība, aplokšņu algas, dubultā grāmatvedība, u.c. Un tas nemaz nav joks, un tas nemaz nav smieklīgi. Labi, bet ko gan visā šajā jūklī atliek darīt meistariem, un vai tiem vispār ir kāda izvēle? Iesaitīties šajā trakumā, aizmirst par savas pensijas uzkrāšanu, sākt steigties vēl vairāk? Varbūt lepni pacelt cepuri un dzīvot badā?
Diemžēl, bet daudzi “meistari” netaisās pacelt cepuri, netaisās dzīvot badā un pat ne pusbadā, tie tomēr izvēlas nostāties uz degradācijas ceļa. Jā, visai iespējams, ka vairums šo cilvēku ir vai bija spiesti tā darīt, neviens viņus nenosoda. Bet lai tur vai kā, arī viņu principiālā izvēle, pavirza guļbūves “skuju” takas virzienā, un tas savukārt, neglābjami noved pie visu iespējamo darba paņēmienu paātrināšanas jeb kropļošanas. Paātrināšana, uz kvalitātes rēķina, uz konstrukciju un savienojumu uzbūves vienkāršošanas rēķina.
Starp citu, šī tendence īpaši ir attiecināma uz visiem industriālo guļbūvju ražotājiem, pat ieskaitot šī segmenta līderus no Somijas. Pasaules līderus. Šādas konstrukcijas vairs tikai nosacīti drīkst dēvēt par guļbūvēm, un daudz precīzāk tās raksturo tādi nosaukumi kā: kalibrēto baļķu, brusu, frēzbaļķu vai līmbrusu ēkas. Tas viss izskatās tukši un lēti, un pēc būtības tās ir lētas baļķu kaudzes.
Tātad tagad, jau reti kurš meistars piekopj otrreizējo jeb precizēto stūru savienojumu un gropējuma līniju aizzīmēšanu. Tagad, lai paātrinātu šo procesu, tā vietā tiek pielietoti visdažādākie triki un nepiemēroti instrumenti, tai skaitā aizzīmēšanas līmeņotāji jeb “skraiberi” no Kanādas. Starp citu, tie ir piemēroti tikai viņu, milzu izmēra ciedra baļķiem. Tagad, darbinieki tiecas aizzīmēt un izveidot savienojumus vienā piegājienā, un apstrādes procesu sasteidz gan ar leņķa slīpmašīnām “flekšiem”, gan ar ķēdes zāģiem. Tagad, tiek veikta brutāla un pārspīlēti dziļa baļķu gropējuma formas izveide, tagad, savienojumu “vaigu” krustpunkti, gandrīz nekad vairs nesaiet vienā punktā, tagad, viens savienojums ir ar lielāku uzspīli, cits ir ar šķirbām vienā vai visās kontaktlīnijās. Un tad jau vēl, steidzoties tiek izveidoti nevienādi sēšanās nosacījumi, nevienādas atstarpes, nekorektas, neloģiskas un pretrunīgas gropējuma formas, u.t.jpr.
Un, ne jau vienmēr tie varēs atļauties kokus pienācīgi uzglabāt un kvalitatīvi izžāvēt, nevarēs atļauties izmest nederīgos un sazilējušos baļķus, turklāt, diez vai tie varēs atļauties atšķirot arī pilnīgi visus greizšķiedrainos baļķus, skat. bildes.
Tie noteikti nevarēs to visu paveikt, jo tie nevarēs to atļauties finansiāli, jo galu galā, tie taču ir spiesti pārdot savu, sūri grūti radīto (ja vien darbs paveikts bez steigas) guļbūvi par izdevīgu cenu. Principā, vārdi izdzīvošana un izmisums, visprecīzāk raksturo guļbūvju lietas un roku darba patieso stāvokli. Jo, dzenoties vai nu pēc peļņas vai vienkārši izdzīvošanas vārdā, šie “īstie roku darba” uzņēmumi vairs nevar atļauties pienācīgi sagatavot kokus ziemā un nevar arī fantazēt par to gāšanu pareizo Mēness fāžu laikā.
Baļķi jācērt laikā, kad koki satur vismazāk ūdens, tas ir, no decembra otrās puses līdz februāra beigām. Skuju kokus cērt augošā mēnesī, sākot ar trešo dienu pēc jauna mēness, un beidzot vienu dienu pirms pilnmēness. Tad runā, ka ēkas ilgi stāv, ir siltas, tajās nemetās ķirmji, un baļķi mazāk plaisā.
Starp citu, arī mēs tā nedarām, jo lielražošanas apstākļos tas praktiski nav iespējams, nekur mūsdienu kokapstrādē. Savukārt, īstajā roku darbā – nekādu problēmu, jeb tieši tas ir viņu lauciņš, viņu godalieta. Jā, bet tad jau rodas vēl viens būtisks, uz nopietnām pārdomām uzvedinošs, jautājums. Par šīm, tik izmocītajām guļbūvēm. Jautājums Jums.
Tieši kuram to cena vispār ir, bija vai būs izdevīga?
Ne jau pircējiem, ne jau pārdevējiem. Iespējams nevienam? Labi, tad vēl viens jautājums, atkal Jums. Vai Jūs šobrīd Norvēģijā varat atrast kaut vienu, elitāru roku darba uzņēmumu? Tādu, kurš normāli funkcionē, kuram ir pieraksts ar guļbūvju pasūtījumiem vismaz gadu uz priekšu? Jā, bija reiz laiki, kad Norvēģijā darbojās uzņēmums Malmlaft AS, bija laiki, kad arī Latvijā, amatniecības kameras paspārnē, guļbūves cirta īsti sava aroda entuziasti, neapšaubāmi profesionāļi. Bija… Par nožēlu, ļoti daudzus šos cienījamos uzņēmumus nebūtībā aizslaucīja 2007. gada pasaules finanšu krīze. Taču, jāsaka godīgi, šo uzņēmumu līmenis, un arī cena, tomēr bija vai būs pieejama reti kuram klientam. Piemēram, Latvijā šādu uzņēmumu pakalpojumus varēja atļauties tikai valsts prezidents, gāzes kompānijas šefs un atsevišķi, ļoti turīgi uzņēmēji.
Un tieši kas, no iepriekšējās rindkopas, Jums būtu jāsecina? Tieši tas, ka guļbūves izgatavošana nav nekāda joka lieta un, ja pircējs nav ar mieru maksāt par roku darbu cenu, kura ir krietni virs vidējās tirgū, tad viņam nav pārāk daudz uz ko cerēt. Brīnumi nebūs, un nav pilnīgi nekāda pamata sasapņoties, tad ir labāk nemaz neuzsākt šo pasākumu, tad ir labāk nebojāt šo sapni. Loģiski un nesalīdzināmi prātīgāk, tādā gadījumā ir guļbūves ēku celt no industriāli ražotiem baļķiem, ar kvalitātes un precizitātes garantiju, par pilnīgi adekvātu un saprotamu cenu, lieliski zinot ko sagaidīsiet. Šī domugājiena ilustrācijai, pamēģiniet piemēram iztēloties tikai ar rokām un ar primitīviem instrumentiem izgatavotu kāpņu, durvju, galda vai krēsla izskatu. Pamēģiniet apjaust šo izstrādājumu maksimāli iespējamo kvalitāti, un tad, šos domtēlus salīdziniet ar mūsdienu industriālo ražojumu potenciālu. Un noteikti ņemiet vērā ražotāju pieejas sistemātiskumu, izstrādājumu garantijas, detaļu aizvietojamību, apsveriet to cenas un kvalitātes līmeņa savstarpējo atbilstību, u.t.t.
Foto: EKO NAMS guļbūvju montāža Idre Fjäll, Zviedrija.
Protams, varam jau vēl ilgi turpināt šķendēties, tomēr tam visam ir jāpievērš uzmanība! Cerot, ka Jūs novērtēsiet mūsu centienus, tik nežēlīgi, ekstremāli un atmaskojoši saasinot Jūsu uzmanību uz diezgan bēdīgo situāciju guļbūvju nozarē, cerot, ka varbūt tieši tad atausīs cerība. Cerot, ka situācija vēl ir labojama vai glābjama, ka pasūtītāji beidzot sāks aizdomāties, ka tie beidzot sāks pieprasīt stabilu un mūsdienām atbilstošu kvalitātes līmeni, ka tie pārstās ignorēt pašu intereses.
Foto: EKO NAMS guļbūvju kontrolmontāža un papildus darbi Līvānos.
Jocīgi, bet bieži un dažādu apsvērumu dēļ, līdz pasūtītājiem pat nenonāk informācija par tirgus piedāvājumu un spēlētājiem, par pasūtītājiem brīvi pieejamām produkta alternatīvām, un par mūsu produktu tai skaitā. Daudzi būvnieki to visu vienkārši nezin, daži izvēlas klusēt kā partizāni, savukārt citi, kas vēl trakāk, mēdz sagrozīt faktus savtīgu interešu labad. Par milzīgu pārsteigumu, nesen mums tapa zināms, ka beidzot (tas ir, nieka 20 gadus pēc mūsu produkta ieviešanas ražošanā) daži, pie tam ļoti aktīvi būvuzņēmumi, pirmo reizi par mūsu ražotajām guļbūvēm vispār kaut ko ir uzzinājuši. Tad jautājums, cik vēl ir tādi nozares pārstāvji, kuri neko nav dzirdējuši? Un vispār, cik daudz pasūtītāju un potenciālo guļbūvju interesentu par mūsu produktu kaut ko ir dzirdējuši? Iespējams neviens? Labi, tātad kādā no emuāru turpinājumiem, mēģināsim gan noskaidrot, gan paskaidrot kādēļ tā atgadījies.
Ar cieņu, Ervins Poga
Starp citu, lai Jūsos neraisītu aizdomas, ka šajos rakstos kāds, tā sacīt “lej ūdeni” vai kas vēl trakāk, neviļus skalo Jums smadzenes, pielikumā lūdzam iepazīties ar mūsu brošūras īso, divu lappušu versiju. Brošūrā sistemātiski, pēc būtības atklātas visas mūsu produkta nianses, nepalaižot garām nevienu no tradīciju saglabāšanas ziņā vērtīgajiem guļbūvju konstrukciju elementiem. Lai gan šādi mēs detalizēti izklāstam visus savus noslēpumus, tomēr, par cik attīstībā nestāvam uz vietas, tad nepavisam neesam nobažījušies par savu nākotni. Ceļš, kurš ejams, lai to visu ieviestu dzīvē, jebkuram būs pietiekami ilgs un sarežģīts.
Pamatīgi iedziļinoties visās tur aprakstītajās baļķu savienojumu uzbūves niansēs, iespējams Jūs atskārtīsiet to, ka brošūra izmantojama kā rokasgrāmata jebkuram mūsu sekotājam. Vismaz veidojot brošūru, pilnīgi viss ar prieku tika atklāts, ar prieku, ka jautājums atrisināts un produkts sakārtots. Respektīvi, nekas no Jums netika slēpts vai noklusēts! Vai nozares profesionāļi atzīmēs to, ka mūsu produkts nebūt nav kaut kādas pārmērīgas sīkumainības izpausme, bet ka tas veidots patiesā cieņā pret senču gudrību un senajām tradīcijām? Ceram, ka jā. Jo darot visu iespējamo, lai šīs tradīcijas saglabātu vai pat glābtu, mēs arī izvirzījām sev papilduzdevumu: pilnveidot šo, tik specifisko, koka ēku kvalitāti, lai izveidotu harmonisku, skaistu un pabeigtu produktu, lai radītu mūsdienīgu un paliekošu tehnoloģiju. Un lūk arī solītā salīdzinājuma tabula:
