Principā jebkurš guļbūvju interesents Norvēģijā var itin viegli konstatēt to, ka šo tirgu pamatā apgādā Baltijas un citu Austrumeiropas valstu ražotāji vai izgatavotāji. Turklāt, noteicošā daļa no piegādātajām ēkām ir, vai esot, darinātas ar roku darbu. Tiesa, diemžēl, vairumā gadījumu runa iet par “mūsdienīgu” roku darba versiju, par stipri nosacītu roku darbu.
Neapšaubāmi, ka primitīva mehanizācija, ka paātrināts un vienkāršots apstrādes process, ka visādi citādi sasteigtais izpildījums, nelabvēlīgi atspoguļojās produkta koptēlā, un, kā tas novērojams reālajā dzīvē, ar šādām metodēm un ar steigu panāktais veikums tomēr nespēj pretendēt uz pamatīgām kvalitātēm, un kur nu vēl sapņot par atbilstību roku darba garam. Nav noliedzams, ka šiem ražotājiem jeb izgatavotājiem ir izdevies radīt savdabīgu roku darba atvasinājumu, mūsdienīgu variantu vai pagaidu risinājumu, vienīgi skaidrības labad ir jāatzīmē, ka tamlīdzīgas roku darba versijas tomēr būtu papildus jāprecizē, piemēram, ar piebildi – tā sauktais, nosacītais, daļējais, pa pusei, vai tml. Patiesībā 99% gadījumu, ražotāju norādes un atsauces uz “roku darbs” stabili varat likt pēdiņās, jo tur jau sen nav nekā īpaša un ekskluzīva. Nekā ar rokām… Bet kas tad tur īsti ir, īsumā?
No vienas puses – nepareizs, neprecīzs un nepilnvērtīgs seno roku darba paņēmienu un tradīciju atdarinājums, un neveikli izpildīta mehāniskā apstrāde kā arī neskaitāmas mūsdienu prasībām neatbilstošas produkta kvalitātes – no otras puses. Atvainojiet, ne šis, ne tas, ne tradīcijas, ne attīstība, kaut kas lieks, kaut kas pa vidam.
Foto no firmas Log Art vēstures, t.i., 3 gadus pirms SIA Eko Nams dibināšanas 2000. gadā. Uzvirmo sāpīgas atmiņas par visām nedienām. Pēc tam, kad piedzīvo un pārciet lielāko daļu no roku darba problēmām…
Toties, roku darbs. Bruņojušies ar šo apzīmējumu, gan dažādi kaktu meistari, gan vieglas peļņas tīkotāji var jau daudz vieglāk Jums iesmērēt savu neprasmīgi sameistaroto guļbūvi, jo birka “handmade” taču vēl strādā, pagaidām tā lieliski visiem palīdz. Tā nudien ir neticami ērta, uz tās rēķina tik daudz ko ir iespējams norakstīt. Tā spēj gan attaisnot brāķus, gan aizmiglot smagas kļūdas un nezināšanu, tā spēj ievērojami kāpināt cenu, un pat ietekmēt konkurētspēju. Jā, bet ko gan savas ekskluzīvās jeb nejēdzīgi dārgās guļbūves pircējs ieraudzītu, ja vien tas paviesotos kāda šī tā sauktā “ražotāja” saimniecībā? Caurvēju paplosītu šķūni, skaidās ieaugušu lentzāģīti, kaudzi ar nodzītiem elektro instrumentiem, salāpītu un dzirksteļojošu vadu jūkli. Un vai tur dziļāk, tur pustumsā, dūmos vīd pelēkas sejas? Jā, uz mirkli salīkušie stāvi sastingst, patraucēti…, bet tad jau atkal tie steidz drudžaini rosīties, burkšķošo motorzāģu valdnieki. Labi, liksim mierā šīs mūsdienu pasaules pretrunas un kontrastus.
Protams, visiem jau sen ir skaidrs, ka situācija ievērojami uzlabotos, ja atsaukties uz roku darbu drīkstētu tikai īpaši sertificēti uzņēmumi un meistari. Tomēr ir ārkārtīgi naivi cerēt, ka jelkāda attestācijas institūcija jelkad šajā nozarē tiks radīta, pie tam vēl pārrobežu, pie tam vēl pietiekami zinoša, pietiekami ietekmīga un stingra. Tas tiešām skan neticami. Un kurš gan apņemsies ko tādu īstenot, ko tādu izveidot? Tomēr, kā gan savādāk lai aptur šī amatniecības veida degradāciju?
Tipiski, mūsdienu roku darba pakši. Tie pārāk bieži liek aizdomāties par izniekoto materiālu, par šāda darba bezjēdzību.
Protams, nesalīdzināmi vieglāks vai vienkāršāks risinājums ir izspiest visas šīs (vai tikai šādas) guļbūves no aprites vispār, piemēram, oficiāli paaugstinot ēku siltumnoturības vai gaisa caurlaidības normas. Respektīvi, aizliegt tās būvēt, aizliegt ar likumu. Jā, protams, tas ir ļoti brutāls un arī bezatbildīgs paņēmiens, bet šādi tad beidzot varētu pielikt treknu punktu visai šai jezgai. Un, kā Jūs iespējams jau zināt, tamlīdzīgs “atentāta” mēģinājums Norvēģijā pat tika plānots un arī organizēts, pavisam nesen, 2015. gadā. Toreiz tika piedāvāts šāds risinājums jeb strupceļš, tā vietā, lai stātos pretī visiem kvalitātes izaicinājumiem, tā vietā, lai pacenstos šīs problēmas un guļbūvju ražošanas jautājumus sakārtot. Paldies Dievam, ka toreiz jaunos būvnormatīvu “uzlabojumus” tomēr neizdevās ieviest, jo tie sadūrās ar pārāk nopietnu nozares uzņēmēju pretestību. Taču fundamentālais apdraudējums jau tādēļ vien nav izzudis, vienkārši šī jautājuma atkārtotu izskatīšanu, cik mums zināms, augsti godātie likumdevēji visžēlīgi ir pārcēluši uz vēlāku, uz nezināmu laiku.
Šādas lāstekas ir pierādījums jumta siltumizolācijas problēmām. Jūsu zināšanai, siltuma zudumi caur guļbūves sienām ierindojas 3. vietā, aiz logiem un ārdurvīm.
Tomēr, cik tuvredzīga, cik neadekvāta pieeja, pašā saknē. Apkarojot jebkuru radošo nodarbi, taču vēl jo vairāk tiks sekmēta cilvēces degradācija un ciešanas. Un neatgriezeniski tiks zaudēts kārtējais nacionālais dārgums, un tātad, kultūras un zināšanu degradācija varēs turpināt savu uzvaras gājienu. Bet, vai tad mēs jau padodamies? Turpinam skatīties ziepju operas, ēst surogātpārtiku un dzīvot bezgaisā, ģipškartona kastēs vai pasīvajās mājās? Varbūt izprintējam plastmasas būdas vispār bez logiem, varbūt pārejam uz mākslīgi apaugļotu dzīvi termosā? Laikam jau pietiks vienreiz pārspīlēt, pietiks maldīties.
Laiks atgriezties pie iesāktās tēmas, proti, pie “roku darba” guļbūvju situācijas analīzes. Kāda tad situācija šim nišas produktam ir kaimiņos, citur Skandināvijā? Nesalīdzināmi mazāk šīs samocītās “roku darba” guļbūves izvēlas pircēji Zviedrijā, bet gandrīz vai nemaz ar tām nevēlas sasaistīties un mocīties Somijā. Somijā jau sen ir aizmirsts par īstām guļbūvēm, tur nebūtībā ir aizslaucītas teju visas senās tradīcijas un zināšanas. Situācija tur ir, maigi sakot, bezcerīga. Bet tas ir guļbūvju industriālās ražošanas lielvalstī! Tiesa, kā jau esam Jums sākuši skaidrot, šī masveida produkcija neatbilst vai tikai nosacīti atbilst guļbūvju žanram.
Respektīvi, interese par roku darbu kaimiņvalstīs ir ļoti niecīga, jo laikam jau nepietiek tikai ar kādu no pasūtītājus motivējošiem faktoriem, laikam ir nepieciešams likt lietā daudz plašākus, daudz spēcīgāk motivējošus faktorus. Visu iespējamo arsenālu – kvalitātes, cena, veselīgums, funkcionalitāte, serviss, mūsdienīgums, garantijas, utt. Iespējams, ka arī pircēji ir citas mentalitātes, vēsāki un pragmatiskāki, iespējams, ka vainojama ir arī pirktspēja. Skaidrs, ka mūsdienu pircējs lai arī iestājas par veselīgu dzīvesvidi, bet tikai tāpēc jau tas neies pārmaksāt! Un lai tad vēl pats kaut ko guļbūvei labotu un pielabotu? Pārmaksāt, lai tad pats kaut ko skrūvētu, kaut ko regulētu, lai pats vēlāk risinātu dažādās guļbūves sēšanās problēmas un cīnītos ar šķirbām? Kaut kā nevienam nevelk nodarboties ar plaisu ķitēšanu, jo īpaši brīvdienās.
SIA EKO NAMS laimīgais klients, Sibīrijas lapegles guļbūvē.
Lai tad “roku darba” ideologi kasa pakaušus, lai apsver nozarē izveidojušos situāciju, jo tā nebūt nav vienkārša, un nekad tāda nav bijusi. Bet nekas cits jau tiem neatliks, kā vien samierināties ar konstruktīvās kritikas smagumu, un būs vien jāņem vērā mūsdienu izaicinājumi, būs vien jāpārcilā objektīvo faktoru ietekme un kaut kā jāpamato, un jāieskaidro šī produkta dzīvotspēja. Kā arī daudz skeptiskāk jāuzlūko šīs nozares ilgtspēja – ekonomiski, praktiski, taktiski, visādi. Pilnīgi viss būtu jāpārskata, bet no otras puses, nav jau arī spiesta lieta, var jau arī neko nemainīt, negudrot un neatspēkot, var jau neko nedarīt, kamēr var. Vien laiski nožāvāties.
XX gadsimta 2. pusē ar rokām cirsta guļbūve Zviedrijā. Dalaknut stūra savienojumi. Izskatās, ka meistari nav pārāk iespringuši, precizitāti un kvalitāti tie aizēnojuši ar skarbu, robustu koptēlu.
Un vēl viena roku darba guļbūve – kārtējā ilustrācija stūra savienojumu, baļķu formu, gropju un uzsēdināto galu murgiem, u.t.t.
Atklāti sakot māc šaubas, ka uzradīsies kāds karstasinīgs guļbūvju nozares aizstāvis, kurš spēs šos draudīgi savilkušos mākoņus izkliedēt, jo tam ir nepieciešams formulēt visu iesaistīto pušu viedokļa vienprātību. Un vēl, lai cik arī dažādi mēdz būt subjektīvie viedokļi, ir nepieciešams ieviest skaidrību situācijā, kur vairs nav vietas tukšvārdībai un skaistām nākotnes vīzijām. Tātad vai tiks piedzīvota sakāve, vai šis “kāds” tomēr prezentēs praktiski realizējamu rīcības plānu? Un tad, vai tiešām sekos arī mērķtiecīga rīcība, vai pietiks tikai ar kaut kāda grandioza plāna prezentāciju? Pamatīgi ir jāatsperās, vai ne, bet vai tad ir pret ko, skatoties no praktiskās puses? Vai tad ir kāds atbalsts, vai tad ir kāds reāls pamats? Vai tad atradīsies kaut cik sakarīgs šāda “roku darba” dzīvotspējas pamatojums? Un galvenais, varēšana taču tiek pierādīta darbos, ne jau vārdos.
Labi, to mēs vēl redzēsim, bet kādēļ gan šis roku darbs tik ļoti ir vajadzīgs Norvēģijas iedzīvotājiem?
Jo šādas guļbūves, pat neskatoties uz vispusējo defektācijas smagumu, joprojām skaitās kaut kas ļoti īpašs, jo tik dziļi norvēģos ir ieaugusi cieņa pret senajām tradīcijām. Jo tas ir arī modes, prestiža un pat nacionālās identitātes jautājums, jo tas vienkārši ir fakts, ka Norvēģijā tiek piedzīvota guļbūvju renesanse. Jo šādas guļbūves vienlaicīgi ietver gan klasiskas vērtības, gan izteiksmīgu stilu, jo nav apšaubāms to šarms, dabīgums, mājīgums un, protams, arī veselīgums. Turklāt, guļbūves ir ideāla komponente aktīvā dzīvesveida piekritējiem, trīs vai četri vienā. Tātad, mārketinga speciālistiem pagaidām nav nekādu grūtību uztaustīt “stīgas” aiz kurām stimulēt pircējus, atliek vien pareizi izspēlēt trumpjus. Un ne jau velti, daudziem norvēģiem guļbūves ir arī hobijs un sirdslieta, radoša un fiziska aktivitāte, līdzeklis patīkamai laika pavadīšanai. Var sev par prieku, nesteidzoties uzbūvēt kādu mājiņu, var apmīļot katru baļķīti, var no sirds priecāties gan par padarīto, gan par sakarīgi un veselīgi pavadīto laiku. Starp citu, šāds darbs arī tiek visai zinoši un pareizi paveikts, tātad “ar galvu”, un tieši par šiem amatieru šedevriem varētu sacīt, ka darbs paveikts “ar rokām”. Visu cieņu, jo rezultāts tiešām ir nesalīdzināmi labāks kā, tā sauktajiem roku darba uzņēmumiem. Tomēr nejauksim emocijas, atsevišķu cilvēku sirdslietu un profesionālo līmeni, jeb ir vēl viens ļoti būtisks (komplekss) precizējums, turpinot atbildēt uz iepriekš uzdoto, izšķirošo jautājumu.
Ne jau roku darbs ir tas, kas vajadzīgs, ne jau tieši roku darbs. Vajadzīgs ir dabīgs un tradicionāls guļbūves koptēls, skaidrs un saprotams izskats, tīrs un kvalitatīvs izpildījums. Nepieciešama ir gan baļķu izmēru dažādība, gan šo baļķu dabīgs un neatkārtojams salikums, vajadzīgi ir pareizi, precīzi un autentiski veidoti stūru sējumi, vajadzīgas lakoniskas formas, tradicionālas konstrukcijas, kā arī iespējami unikālas dekorācijas. Respektīvi, ir jāspēj sajust katras guļbūves vērtību, tās senatnīgo būtību, tās neapšaubāmo dabīgumu un mieru. Un noteikti ir vajadzīga īpaša, ekskluzīva guļbūve, tāda, kura stāv pāri masveida produkcijai. Personalizēta, ar individualitāti. Un obligāti, it visam guļbūvē jābūt augstākā labuma, precīzam, kvalitatīvam, skaistam, nesamocītam un nesamākslotam, vēlams klasiskam.
Guļbūves montāžas norise, pie Zolvas ezera, Latvijā. Daudz mūsdienīgāks koptēls, drosmīgākas konstrukcijas, kā arī askētiskais baļķu profilējums #3.
Guļbūvei jābūt gan telpiski, gan dizainiski pārdomātai un funkcionālai, tomēr vienlaicīgi arī mierīgai un nepārspīlētai, askētsikai, neuzmācīgai, estētiskai, ar saskaņotām krāsām, no īsta masīvkoka, ar skaistu tekstūru un smaržu, ar labām gadskārtām, ar labu izcelsmi. Mēs vēl ilgi varētu šo sarakstu turpināt… Respektīvi jābūt tā, lai ir pilnīgi viss par ko var no sirds priecāties, un lai visu šo skaistumu var nešaubīgi un ar lepnumu demonstrēt arī visiem apkārtējiem. Respektīvi, vēlmju un prasību saraksts norvēģiem ir daudzkārt garāks nekā zviedru un somu kolēģiem, un arī domas lidojums ir nesalīdzināmi augstāks, vismaz šajā jomā. Tik dziļi tas ir ieausts tautas gēnos, tik dziļi tas ir asinīs.
Tātad gadījumā, ja iepriekšējās rindkopas orientieris, šis garais vēlmju uzskaitījums ir vairāk vai mazāk realizēts, tad vairāk vai mazāk ir skaidrs, ka darbs ir paveikts pietiekami labi. Bet cik tad daudz no augstākminētā būtu pieskaitāms pie mūsdienu “roku darba” nopelniem? Kādas tad ir tā neapšaubāmās kompetences, varēšana un tehniskās iespējas? Labi, roku darbs piedāvā izveidot dažādu izmēru un formas baļķu krāvumus, bet vai tas tiešām spēj nodrošināt arī visu pārējo? Bet varbūt roku darbs to visu patiesībā apdraud un maitā? Ja runa iet par mūsdienu “roku darbu”, tad drīzāk, ka tieši tā.
Vēl jau būtu jāņem vērā arī tas, ka robeža, kas atdala pasūtītāja sajūsmu no vilšanās, mēdz būt ārkārtīgi trausla un neprognozējama, un pat mazākais sīkums var visu sabojāt. Kā darvas piliens medus mucā. Un tomēr, lai cik arī saasināta ir pasūtītāju uzmanība, lai cik arī lielas ir to ekspektācijas, norvēģi ir ar mieru tik daudz ko traucējošu pieciest, tik daudz ko sāpīgu norakstīt ar roku darba specifiku, par spīti visam. Jo nav jau variantu. Labi, bet kā vārdā? Lai varētu realizēt savas apbrīnojamās ieceres un sapņus, guļbūvēs tiek ieguldīta dvēsele. Par to nav ne mazāko šaubu un ar šo faktu, augsti godātie “ražotāji”, ir jāapietas ļoti, ļoti uzmanīgi. Ar to ir īpaši jārēķinās, un nekādā gadījumā, to nebūtu jāizmanto.
Restorāna ēka Amatciemā – īpašnieka izlolots projekts, labi zināma vieta Latvijā – rehabilitācija, pavārmāksla, darba vietas, u.t.t.
Labi, atpakaļ uz Zemes. Lai tur vai kā, bet pieprasījums pēc šāda tipa guļbūvēm vēl joprojām ir būtisks. Vienkārši, noteicošā daļa guļbūvju pasūtītāju pagaidām neko vēl nezin un nav dzirdējuši par mūsu lielisko (jau sen, un tieši priekš viņiem, izveidoto) produktu un tā kvalitātēm. Tieši par mūsu alternatīvu visām šīm problēmām un nedrošībai, par alternatīvu degradētā stāvoklī nonākušajam “roku darbam”, par izvēles alternatīvu ultra modernas ražošanas izskatā. Ceram, ka mums vēl joprojām ir dots laiks, lai šo situāciju labotu, lai mēs aizpildītu Jūsu nezināšanas un neinformētības robus. Atklāti sakot, sagaidām arī to, ka tādejādi mums radīsies papildus iespējas vēl ātrāk sakārtot atlikušos produkta attīstības jautājumus, un vēl jo vairāk attaisnot uz mums liktās cerības. Jūsu cerības. Tagad sekos garāka atkāpe, jo uzskatām, ka ir svarīgi nodot Jūsu izvērtēšanai sekojošu niansi.
Pēdējo divdesmit un vairāk gadu laikā pilnīgi visiem ir bijusi iespēja piedalīties guļbūvju lietas sakārtošanā. Vēsturiski ir bijusi gan ļoti labvēlīga tirgus situācija, gan dāsni darbam atvēlētais laiks, kā arī visiem tirgus spēlētājiem bija puslīdz vienādas iespējas. Tātad, pilnīgi nekas netraucēja attīstīt apstrādes paņēmienus un stiprināt ražošanu, vienīgi, tas noteikti prasītu pielikt zināmas pūles. Bet, vai tad nav vērts pacensties, kaut vai pašu stabilitātes un sirdsmiera vārdā? Pat attīstības virziens pašiem nebija kaut kā īpaši jāizgudro, jo tas precīzi bija izteikts pasūtītāju vēlmēs un gaumē.
Ir jāciena senās tradīcijas, ir jāturās pie autentiskām konstrukcijām un jānodrošina mūsdienām atbilstoša kvalitāte.
Zīmējumu fragmenti no Ervina Pogas (valdes loceklis) 1996. g. universitātes diplomdarba kokapstrādē. Instrukcija par stūru savienojumu un guļbūvju konstrukciju izveidi, cenšoties sistematizēt roku darba operācijas.
Tomēr kā izskatās, teju nevienam citam tā arī nav dzimusi vēlme iesaistīties šādās, tik darbietilpīgās aktivitātēs. Laikam jau, vai vienīgi, izņemot mūs. Jā, toties ar sekmēm tirgus iekarošanā, un ar visai apšaubāmo meistarību plātās teju vai ikviens. Diemžēl, bet pa visiem šiem gadiem, pagaidām nekas vēl nav dzirdēts par produkta un ražošanas attīstību pircēju norādītajā = pieprasītajā virzienā, nekas nav dzirdēts par kaut cik jēdzīgiem pasākumiem un panākumiem kvalitātes uzlabošanā. Vai esat par kaut ko tādu dzirdējuši?
|
Starp citu. Viens izņēmums tomēr nesen (2019. gada nogalē) ir uzradies. Uzņēmums, kurš 20 gadus no mums pirka guļbūvju karkasus. Uzņēmums, kurš savulaik bija mūsu vienīgais izplatītājs Norvēģijā. Uzņēmums, kurš bija mums vistuvāk un varēja visu par mūsu produktu izpētīt un nokopēt. Uzņēmums, kurš slepeni to arī darīja un tagad steidz veidot savu ražotni, maksimāli kopējot mūsu tehnoloģiju. Protams, šim uzņēmumam ir arī nosaukums – Østlaft AS. Piedāvātais produkta sarežģītības līmenis tomēr būtiski atpaliek, bet par to tad citriez.
Østlaft AS biroja ēkas montāža 2008. gadā. Rudshøgda, Norvēģija. |
Nē? Nav jau brīnums, jo viss ir noticis tieši pretēji, pamazām nodrošinot mūsu uzņēmumam situāciju, kad tirgū praktiski nav vērā ņemamu konkurentu, un tik drīz arī nebūs. Ir pilnīgi skaidrs, ka visi šie “roku darba” ražotāji jeb izgatavotāji tā nekad arī netiks pāri mājražotāju līmenim. Ja jau sakārtošanas vietā mūsu cienījamo konkurentu prāti ir tik pārņemti ar iekarošanu, peļņu un savu uzpūtību. Neraisījās interese, pietrūka motivācija? Īsti nebija ticības, nebija reāli, nebija nekādas jēgas, nebija saistoši, nebija laika, nebija spēka? Jā nenoliedzami, daudz vieglāk ir sēdēt uz veciem lauriem, un vairāk nekā divdesmit gadus kultivēt visnotaļ neprofesionālu attieksmi, lai neteiktu vairāk. Labi, bet atvainojiet, kā šie “pūpēži” uzdrīkstās bezkaunīgi mānīties un apgalvot, ka guļbūves ir viņu dzīves aicinājums? Kā viņi uzdrīkstās gadiem ilgi slinkot un šī produkta labā pat mazo pirkstiņu nepakustināt? Pat neskatoties uz to, un apzinoties to, ka:
- Paši ir tieši atkarīgi no guļbūvju ieņēmumiem, no guļbūvju pasūtījumu plūsmas.
- Tik daudziem pasūtītājiem vēl joprojām, pilnīgi bezcerīgi un arī pilnīgi lieki, ir jācīnās ar viņu pieļautajām kvalitātes problēmām un kļūdām.
- Pasūtītāji, tik daudz un tik bezjēdzīgi, ir viņiem pārmaksājuši.
Jūsu zināšanai, mūsu ražošanas procesa grūtāko sakārtošanas uzdevumu “tipveida savienojuma universālais jeb parametriski dalītais izveides princips” mēs ieviesām dzīvē (ražošanā) nepilna gada laikā. Tātad, nemaz ne tik ilgā laikā. Un, atšķirībā no lielākās daļas guļbūves nozares karstgalvju, mūsu darbošanās princips kā arī biznesa izaugsmes izpratne vienmēr bija, ir un būs saistīta ar tās pamatmērķi – sakārtot pašu pārstāvēto produktu. Tātad, vispirms sakārtot šo unikālo nišas produktu, nevis steigties iekarot tirgus. Labi, vismaz ne jau uzreiz, un ne jau nu obligāti.
Foto: Pirmā CNC izfrēzētā stūra savienojuma pārbaude, programmētāja, mašīnbūves un kokapstrādes speciālistu uzraudzībā – 22.04.2003.
Jūs taču noteikti zināt, kā ar iekarojumiem mīl plātīties, tai skaitā guļbūvju uzņēmumi, kā ikviens tiecas izmantot jebkurus pieejamos mārketinga palīglīdzekļus. Cik nozīmīgu tirgus daļu tie jau iekarojuši, cik iespaidīgas izaugsmes dinamikas var publicēt savās mājaslapās, kādu vietu pēc lieluma tie jau ieņem, u.t.t. Jā, bet vai tas spēj nomākt visas šaubas? Patiešām iekarojuši, tieši ar ko? Vai tas kaut cik raksturo pašu produktu? Tāpēc vēlreiz uzsvērsim mūsu motivācijas principiālo atšķirību, vēlreiz pasvītrosim tās fundamentālo raksturu – nevis iekarot, bet sakārtot, pat neskatoties uz to, cik daudz laika vai naudas tas prasīs.
Diemžēl ir jau ne tikai kvalitātes, cilvēku attieksmes, mārketinga māņu, tradīciju degradācijas un finansiālie, ekonomiskie apdraudējumi… Diemžēl, bet arī mūsdienu standarti un birokrātijas rutīnas pamazām, taču ļoti konkrēti, sažņaudz cilpu ap guļbūvēm. Piemēram, Eiropas tehniskā apstiprinājuma vadlīnijas ETAG 012 “Log building kits”, 06.2002 un Eiropas Padomes Direktīva 89/106/EEK. No šī cienījamā, taču teorētiskā dokumenta nepārprotami izriet tas, ka reti kurš guļbūvju uzņēmums ir spējīgs izturēt Eiropas Regulu prasības. Skaidrs, ka “roku darba” uzņēmumi spēj uzrādīt vienīgi izcelsmes un retu reizi arī kāda mistiska standarta atbilstības apliecinājumu. Ir skaidrs, ka tie apzināti pārkāpj likumu, jo visu šo standartu dēļ tie taču netaisās pārtraukt nesošo konstrukciju ražošanu un piegādes. Bet, diez vai šīs guļbūves konstrukcijas ir izgājušas stiprības klases testus, diez vai šiem izstrādājumiem ir nodrošināts CE marķējums, diez vai kāds no uzņēmumiem praktizē īpaši dārgo ražošanas procesa kontroles (FPC – factory production control) sertifikāciju, diez vai kāds ir veicis ražošanas modeļa testus, un drīzāk tā arī neviens “roku darba” guļbūvju uzņēmums netaisās īstenot nepārtraukto ražošanas procesa kontroles uzraudzību kompetentajās inspicēšanas un sertifikācijas iestādēs – īpaši akreditētajās iestādēs. Tamlīdzīgu pakalpojumu apmaksas likme, šajās organizācijās strādājošiem, vien ir ap 200 EUR/stundā. Ar to arī viss ir izteikts, šādas atrakcijas tiem nav pa kabatai, un nav arī to stilā.
Lai tur vai kā, bet diez vai augstākminētā standartizācija ir tas pareizākais veids kā apieties ar guļbūvēm. Tas noteikti būtu jādara daudz saudzīgāk, un ar cieņu. Primāri, guļbūves taču ir jāizvērtē pēc to būtības, un ir jāspēj tās novērtēt. Atklāti sakot, pārāk tālu jau esam aizmaldījušies visās šajās normās un standartos, laikam esam aizmirsuši, ka māja ir vide, kurā mēs visi dzīvojam, atpūšamies, uzkrājam enerģiju, rodam mieru un patvērumu. Un arī to, ka lai gūtu maksimālu labsajūtu, jāveido harmoniska un veselīga, cilvēkam draudzīga gan mājas iekšējā – interjera vide, gan apkārtējā vide. Respektīvi, ir jānovērtē tas, ka guļbūve to visu lieliski nodrošina, turklāt unikāli, kā neviena cita ēka un gadsimtiem ilgi. Un vēl, ar māju (guļbūvi) un mājā mēs taču varam izteikt sevi, savu individualitāti, estētiskās vērtības un gaumi, vēstīt par savu pasaules uzskatu, sociālo, kultūras un etnisko piederību, tradīcijām, labklājības līmeni un stāvokli sabiedrībā, tātad, varam prezentēt sevi. Vai ir prātīgi šo nozari tā iedzīt stūrī? Vai tad mērķis ir liegt cilvēkiem sevi izpaust, liegt izmantot guļbūves lieliskās īpašības?
Guļbūve no Sibīrijas lapegles izstādē Norges varemesse, Lillestrøm, 2004. gads. Tā pati guļbūve, kuru varējāt aplūkot mazo bilžu kolāžā.
Protams, ir jau vēl arī cita veida institūcijas, turklāt arī tās nesnauž. Piemēram, regulāri tiek paaugstinātas ēku siltumnoturības normas, jo tas lūk esot varen labs paņēmiens kā cīnīties ar globālo sasilšanu. Neskatoties uz to, ka jau tagad ir vērojama cilvēku neapmierinātība, tomēr šo tehnokrātisko iestāžu darbinieki spiež cilvēkus dzīvot neveselīgā vidē, neventilējamās telpās, kā alternatīvu piedāvājot tās aprīkot ar dārgām gaisa apmaiņas sistēmām jeb rekupiratoriem. Šie apdraudējumi ir strauji pietuvojušies arī norvēģu tik iemīļotajām guļbūvēm, arī tām likumdevēji mēģina pacelt “latiņu” vēl nebijušā augstumā, turklāt šie “eksperti” pat negrasās atkāpties no saviem plāniem ieviest šīs pārspīlētās normas. Neatlaidīgi un nepiekāpīgi tie rosās. Drudžaini, jo laikam tiem jāattaisno savu patreizējo un turpmākās eksistences jēgu, stūrgalvīgi spītējot faktiem par koka dabu un uzvedību, neiedziļinoties cilvēku novērojumos par baļķu patieso siltumnoturību (jo īpaši par siltuminerci), neiedziļinoties stāstījumos par patīkamo dzīves vidi un ignorējot faktu, ka uzturoties guļbūvēs pazūd elpceļu un citu slimību simptomi. Proti, ja ēka neiztur normas, kaut vai uz papīra, tad ēku jāapšuj, vai jāietin tā vatē. Jo citādi jau to nevarēs nodot ekspluatācijā, citādi tā netiks apdrošināta, un neklausīt bankai jau arī nevarēs.
Piedodiet, bet vismaz vienu no viņu ieplānotajām normām, tas ir, ēkas blīvuma normu roku darba baļķu ēkas diez vai jelkad spēs nodrošināt. Diez vai tās spēs iziet šos Air Tight testus, un iespējams, tās neizpildīs arī visus pārējos 2020. gada normatīvus. Tomēr, ja tā labi padomā. Kas gan tur vainas, ja ēkai ir neliela, dabīga ventilācija? Protams, neviens jau neattaisno guļbūves ar milzīgām spraugām, citām siltuma noplūdes vietām un rupjiem konstrukciju defektiem, bet diez kas nav dzīvot baktēriju un savu (vai citu) cilvēku baciļu “buljonā”, diez kas nav veidot baciļu kolonijas, to barotnei labvēlīgā – neelpojošā vidē. Ja jau ir nepieciešamas tik stingras ēkas siltumnoturības un blīvuma prasības, vai tad logus arī nedrīkstēs reizi pa reizei atvērt? Varbūt tad labāk atļaut ierīkot tikai vitrīnas?
Protams, ka roka darba “brīnumi” pūš un pūtīs visur kur. Protams, ka tiem nav iespējams iestrādāt tādu vēja aizsardzību (spundi) kā mūsu guļbūvēm.
|
Starp citu, viens no mūsu ilggadējiem sadarbības partneriem ir veicis Blower Door testu mūsu ražotai, nejauši izvēlētai guļbūvei tad, kad guļbūves sēšanās process ir noslēdzies. Un arī mums (diemžēl tikai mums) tapa zināms, ka jaunās (nulle ieplānotās) normas esot izturētas! Tas jau labi, taču interesanti ir tas, ka mūs par šo faktu informēja visai negaidītā veidā, pilnīgi citā kontekstā. Proti, mēs saņēmām sadarbības partnera veikto testu rezultātus, bet neticēsiet, kopā ar atteikumu šīs ziņas popularizēt, jo tad redz visi skriešot pirkt guļbūves pie mums pa tiešo. Partneris gan neatsaka, pat apsola, visus par šo lielisko faktu informēt, ja vien mēs piešķiram tam ekskluzīvā pārstāvja statusu visā Norvēģijā. Protams, ka tik savtīgiem “partneriem” mēs neko nepiešķiram. Tiem, kuri pagriež vienu no mūsu produkta trumpjiem pret mums pašiem, kuri tur visas ieinteresētās puses – pasūtītājus, namdarus, meistarus, būvuzņēmumus neziņā, kuri principā kaitē paši sev. Apbrīnojami kroplīgs piedāvājums. Starp citu, šī norvēģu uzņēmuma nosaukums ir tas pats, kas iepriekšējā atsaucē. |
Nīderlandē piegādātas EKO NAMS guļbūves termogrāfija. Kā redzams, problēma ir durvis un logi, nevis baļķu sienas.
Beidzot ir jāsaprot, ka sienu baļķiem un kokam kā materiālam nav absolūti nekādas vainas, vienkārši vairāk uzmanības būtu jāpievērš guļbūvju stūru savienojumu un baļķu gropējuma kvalitātei, kā arī logu un ārdurvju siltuma caurlaidības koeficientiem, un būtu prātīgi, pēc iespējas vairāk izolācijas iepakot jumtos. Jāsaprot, ka ir pilnīgs neprāts spiest cilvēkus siltināt guļbūves, liekot tiem veidot iekšējus un ārējus apšuvumus, jo tā neglābjami tiks pazaudēta visa šī pasākuma jēga, kā arī pieaug risks sapūdēt guļbūves sienas. Un mēs necik necenšamies dramatizēt situāciju, vienkārši ir pienācis laiks, pašiem sev, uzdot jautājumu. Vai tiešām šīs cilvēku vissenākās ēkas – guļbūves, pēc tam kad tās mūsdienu pasaules konkurences un izmaksu cīņās jau piedzīvojušas būtisku tradīciju un kvalitātes degradāciju, beigu beigās tiks pakļautas šādai, tik kaunpilnai likvidācijai? Vai tās tiks pasludinātas ārpus likuma? Ar pašizdomātu normu un likumu spēku, pašu “rokām”? Ja vēl nezinājāt, tad senākās guļbūves Norvēģijā ir no XVII gadsimta, bet slavenās stāvbūves baznīcas saglabājušās pat no XII gadsimta, un runa nav par muzeju.
Fotoattēls no HovinLaft AS (Norvēģija) pasūtītās guļbūves. Mūsdienīgāks, mierīgāks ēkas dizains, un apaļo kopturu vietā profilēti sienu baļķi.
Lai tur vai kā, taču Latvijas amatniecības kameras prezidents Vilnis Kazāks iepriekš pieminētajā Rīgas konferencē, kā zinādams, ieskicēja šādu nākotni koka ēkām, tai skaitā guļbūvēm:
Daudzi klienti vēlas baudīt koka māju brīnišķīgās īpašības – īpašo gaisa sastāvu, dabīga koka virsmas, īpašās taktilās sajūtas un tamlīdzīgi, taču vairs nevēlās dzīvot tradicionālās amatniecības radītā vidē. Klienti vēlas izcili gludas virsmas, plašus logus, modernās komunikācijas un drosmīgākas konstrukcijas. Risinājums ir jauna koka konstrukciju dizaina koncepcija – saglabāt vēsturiskos sasniegumus un piesaistīt moderno industriālo ražošanu, ar šādu pieeju veidojot “moderno jeb industriālo amatniecību”. Nekas nav pastāvīgāks par mainību, un tas kas mainās, var pretendēt uz ilgu noderību un mūžu.
Koka mājokļa tēlam vienmēr ir bijusi īpaša aura, šo tēlu atpazīst zemapziņa, un rada drošības un baudas sajūtas. Jaunai koka mājai ir visas iespējas saglabāt arī reģioniem raksturīgo tēlainību. Koka mājokļi, ja tos nemitīgi attīstīsim, saglabājot labākās, vēsturiski pārbaudītās ekoloģiskās kvalitātes, un pielietosim industrijas metodes un produktus ar moderniem tehnoloģiskiem nodrošinājumiem, tad koka mājokļi, bez šaubām, kļūs par īpaši labas dzīves apliecinātājiem”.
Tas tika pateikts pirms 18 gadiem. Izskatās, ka mūsu gadījumā viņa pravietojumiem ir pienācis laiks piepildīties.
Un ir vēl viens, varētu teikt mūsdienīgs, kvalitātes apdraudējums. Tā ir vispārēja un vispusēja cilvēces notrulināšanās, fiziskās un garīgās atrofēšanās tendence. Proti. Vai daudziem ir saglabājusies pareiza un dabīga attieksme pret jebkādu veicamo darbu? Vai daudzi atminas dzīvu, priecīgu un izdomas pilnu darbošanos? Vai daudzi izjūt atbildību un pat lepnumu par jebkāda sevis paveiktā darba kvalitāti? Mēs, no savas 23 gadu pieredzes kadru atlasē, varam droši apgalvot, ka reti kuram darbiniekam ir tāda attieksme, tā vienkārši nav ieausta cilvēku gēnos, vai ārkārtīgi reti. Un to nekādos kursos, nekādās skolās nav iespējams iemācīt. Vai nu ir iekšā, vai nu nav.
Piemēram, par ko liecina tik “rūpīga” piegādātās guļbūves izkraušana? Traģiski.
Mūsdienu biroju pasaulē cilvēku bieži virza tikai vieglas peļņas kāre, tos piesaista iespējami primitīvi biznesa gājieni, un gandrīz vai skaitās prestiži, ja tev darbā ir jāpieliek minimāla fiziskā piepūle. Loģiski, ka vienkāršāk ir pirkt un pārdot, lai tie ķīnieši strādā… vai nu viņi, vai automāti. Tātad, kam vairs interesē šī čammāšanās, šī izdarīšana līdz galam, pēc labākās sirdsapziņas, tā lai nevienam nav pēc tevis nekas jāpārtaisa? Un kam interesē arī pārāk daudz lauzīt galvu? Pa kuru laiku tad kaut ko varēs nopelnīt, un kad tad vispār varēs dzīvot?
Bet būtu taču jābūt tā, ka cilvēkam ir prieks un gandarījums par padarīto. Pašam. Būtu taču jābūt tā, ka amatnieks dabīgi tiecas pilnveidot savu meistarību, grib uzzināt vairāk, grib apgūt aizvien sarežģītākus savienojumus un izjūt lepnumu par katru savu nākamo meistarības sasniegumu. Īstiem sava aroda meistariem darbs noteikti ir arī hobijs un sirdslieta. Un vispār, ja tā labi padomā… Tā īsti labi cilvēks padara tikai to, kas viņam no sirds patīk, kas viņu aizrauj, kur tas var gūt iedvesmu, kur tas var radoši izpausties. Ja tas tā nav, tad darbs tiek uztverts tikai kā sava veida ciešanas – piespiedu kārtā, izdzīvošanas dēļ, strādāšana nedomājot un negribot.
Mūsu programmētājs Ģirts gaidels ar milzīgu interesi fiksē visas guļbūvju nianses, klientam Norsk Laft AS nesen piegādātā ēkā.
Un vēl, absolūti skaidrs ir tas, ka nav literatūras. Lielākā daļa apmācību, ja tādas vispār notiek, notiek primitīvā veidā, bez izdales materiāliem un pierakstīšanas, tā sacīt, no meistara mutes – strādnieka ausī. Taču daudz kas, no meistara teiktā, ja neaizdomājas pēc būtības, var tikt vēlāk pārprasts, sagrozīts vai apzināti vienkāršots, un beigās vienbalsīgi pieņemts par normu. Šīs mutiskās zināšanas tiek kolektīvi izkropļotas, neaizdomājoties. Vai līdz galam nesadzirdētas, vai līdz galam nepateiktas, vai pavirši, taču kaut kā jau tās lietas tiek nodotas tālāk. Atvainojiet, kādas vēl grāmatas? Un vispār, meistars jau sen kā prom. Un vispār, kas tas tāds? Mājas taču iet, un visi pelna. Smieklīgi, bet ir ražotāji kas var uzrādīt ISO, UKAS un visādus citādus sertifikātus.
Tiešām? Šī produkta gadījumā? Kā unikāls meistarības pierādījums? Taču drīzāk kā unikāla mārketinga manipulācija. Tad, kad tiešām nav nekā cita ko teikt. Tad var uzdrīkstēties blefot ar ko vien var, un plātīties kaut vai ar pilnīgi bezjēdzīgiem papīriem. Situācijā, kādā guļbūves nonākušas? Smieklīgi, vai tomēr traģiski? Roku darba gadījumā šiem sertifikātiem, pēc būtības, ir izteikti otršķirīgs raksturs, šāda veida uzņēmumos institūciju ieteiktās rutīnas un formalitātes nestrādā un nekad nestrādās. Vai tā vietā lai noķertu strādnieku, kurš post-factum ir vainojams kādā brāķī, nebūtu labāk sākt ar visaptverošu zināšanu atjaunošanu par guļbūvēm, ar sistematizētu un labi strukturētu, niansētu izgatavošanas instrukciju izveidi, ar konkrētiem produkta kvalitātes kontroles un citu pasākumu aprakstiem? Vai nebūtu labāk uzsākt plaša mēroga pasākumus, lai iedvestu dzīvību un atjaunotu meistaru tapšanas ceļu, lai atjaunotu interesi par arodu, lai motivētu jauniešus iziet mācekļu un zeļļu gaitas?
Būtu jau gan labāk, būtu daudz labāk, tomēr šie mērķi un uzdevumi mūsdienās jebkuram šķiet pārāk utopiski. Un piedodiet, vai tad ir daudz to cilvēku, kuriem tas vispār rūp?
Šāda ir baļķu gropēšana, baļķu galu apzāģēšana, logu ailes “ķetnošana”, vertikāla urbšana un visa pārējā ISO meistarība.
Tomēr, neskatoties uz šķietamo bezcerību, un Rīgas guļbūvju konferences bēdīgo noskaņojumu, vēl viens Somiju pārstāvošais delegāts Raimo Tikkanens no Somijas Guļbūvju Tradīciju Centra, centīgi strādā pie šī aroda atdzimšanas, cerot pat uz tā renesansi un uzplaukumu. Jaunskungs izvirza konkrētus uzdevumus šī mērķa sasniegšanai. Cita starpā viņš uzsvēra, ka:
Nepieciešams attīstīt vairākas jomas – tādas kā autorizēts guļbūvju dizains, amata veicēju kvalifikācijas celšana, pieprasot augstas kvalitātes diplomus, dažādu atklātu darbnīcu izveidi treniņiem, tradicionālo guļbūvju sertifikāciju, izveidojot dažādo ekspertu tīklu. Jāattīsta celtniecības instrumentu, tehnikas un kalēju darbarīki”.
Nu ko lai saka? Vēlamies novēlēt viņam veiksmi, un arī visiem citiem entuziastiem, un visiem pozitīvi domājošiem cilvēkiem. Lai tikai viņš pārāk ilgi gan nešaubās un uzreiz ķeras, tā sacīt, “vērsim pie ragiem”. Diemžēl, bet neviens par viņa sasniegumiem pēdejo 18 gadu laikā neko vēl nav dzirdējis.
Ar cieņu, Ervins Poga
Starp citu, lai Jūsos neraisītu aizdomas, ka šajos rakstos kāds, tā sacīt “lej ūdeni” vai kas vēl trakāk, neviļus skalo Jums smadzenes, pielikumā lūdzam iepazīties ar mūsu brošūras īso, divu lappušu versiju. Brošūrā sistemātiski, pēc būtības atklātas visas mūsu produkta nianses, nepalaižot garām nevienu no tradīciju saglabāšanas ziņā vērtīgajiem guļbūvju konstrukciju elementiem. Lai gan šādi mēs detalizēti izklāstam visus savus noslēpumus, tomēr, par cik attīstībā nestāvam uz vietas, tad nepavisam neesam nobažījušies par savu nākotni. Ceļš, kurš ejams, lai to visu ieviestu dzīvē, jebkuram būs pietiekami ilgs un sarežģīts.
Pamatīgi iedziļinoties visās tur aprakstītajās baļķu savienojumu uzbūves niansēs, iespējams Jūs atskārtīsiet to, ka brošūra izmantojama kā rokasgrāmata jebkuram mūsu sekotājam. Vismaz veidojot brošūru, pilnīgi viss ar prieku tika atklāts, ar prieku, ka jautājums atrisināts un produkts sakārtots. Respektīvi, nekas no Jums netika slēpts vai noklusēts! Vai nozares profesionāļi atzīmēs to, ka mūsu produkts nebūt nav kaut kādas pārmērīgas sīkumainības izpausme, bet ka tas veidots patiesā cieņā pret senču gudrību un senajām tradīcijām? Ceram, ka jā. Jo darot visu iespējamo, lai šīs tradīcijas saglabātu vai pat glābtu, mēs arī izvirzījām sev papilduzdevumu: pilnveidot šo, tik specifisko, koka ēku kvalitāti, lai izveidotu harmonisku, skaistu un pabeigtu produktu, lai radītu mūsdienīgu un paliekošu tehnoloģiju. Un lūk arī solītā salīdzinājuma tabula:
